Meklējot, kas te laukos tuvumā būtu apskatīšanas vērts, kā galveno intereses priekšmetu atradu vienas Jitlandes pilsētiņas muzejā izstādītu kūdras purva mūmiju. Kopš 19. gadsimtā sāka enerģiskāk izmantot kūdru un rakties krājumos, tur sāka atrasties vairāki desmiti mumificējušos cilvēku atlieku, lielākoties no 400.-200. gadiem p.m.ē. (Tas ir, es atgādināšu, vēl vismaz kādus 400 gadus pirms pirmajiem rakstu darbiem, romiešu vēsturnieku, kur ir kaut kādi nebūt grūti interpretējami teikumi par ciltīm tur aiz tām tālām jūrām.) Šajā laika periodā "kūdras cilvēkus" (moselig) nogalināja, nevis vienkārši apbērēja purvā; nogalināja pakarot un tad līķi iegremdējot ūdenī un piespiežot pie zemes ar mietiem vai pārklājot ar zariem; uzskata, ka tie ir ritualizēti cilvēku upurēšanas gadījumi, bet konkrēta konteksta trūkst. Daudzos gadījumos ķermeņi ir ļoti labā stāvoklī, ne tikai ar drēbēm, bet arī ar pīnītēs sapītiem matiem un tik labi saglabājušos plaukstu ādu, ka var noņemt pirkstu nospiedumus. No Kopenhāgenas esmu tālu, bet, ja pareizi saprotu, dāņu lielajā muzejā ir vesels institūts, kas nodarbojas ar šo mumificēto atlieku pētīšanu (https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_bog_bodies). Manu priekšstatu par Dāniju emocionālā līmenī par kādiem 80% ir veidojušas Larsa fon Trīra 1990. gadu filmas; smieklīgi, vai ne? Un vakar, braukājot ar dakšiņu pa šķīvi (grūbas ar sēnēm), "uzsēdos" un netiku nost no domas (kā teiktu franči, elle s'est bloquée), ka vienai no tām purva sievietēm pēdējā ēdienreize bija "prosas putra ar mellenēm".