kāds donkihotisks naivums drīzāk:)

tas ir bīstami tuvu, gandrīz sinonīmi

pirms brītiņa braucu vilcienā. iekāpu, izgāju cauri vagonam, brīvu, mani apmierinošu vietu neatradis aizgāju stāvēt pie durvīm. konduktore, pārsteidzoši laipni, ikreiz spraucoties garām man piedāvāja iet vagonā apsēsties, atradīšot labu vietiņu, kā tādam invalīdam vai. nē, es pastāvēšu labāk, pateicies par laipnību atbildēju un smaidot draugam norādīju "vot, visur bi tādu apkalpošanu.", uz ko pēdējais atbildēja: "naivais, viņai vienkārši tāda uzskaites sistēma tāda, lai neviens neizšmaugtu pa zaķim, lai nepiečakarētu."

tiesa, tiesa
un slikts pārdevējs nekad nebūs veikala īpašnieks, un ne tikai tas, - viņš vispār nekad nekas nebūs. ja, piemēram, slikts pārdevējs strādā tikai "pagaidām", lai pēc tam iestātos, enivej, filoloģijas, filosofijas vai ķīmijas fakultātē, viņš nekad nebūs labs filologs, filosofs vai ķīmiķis. jo viņš jau ir bijis slikts pārdevējs, kurš nav izpratis savas profesijas vai nodarbošanās pamatprasības.
Tāda, lūk, maza lauska lielajā pētījumā par to, vai cilvēcības un prāta esamībai/trūkumam/pietiekamībai ir kāda kolerācija ar cilvēka spēju būt kaut vai labam sētniekam.

kāpēc tad tu neuzsver to kolektīva faktu, ka vēl viss ir atkarīgs no tā, cik skaidri un nopietni pārdevējam (vai visam kolektīvam) šo mesidžu aiznes tas, kas par to ir atbildīgs, teiksim, priekšniecība.
lūk, makdonaldā, visi pārdevēji strādā ideāli. smaida, atnes pircējiem labu noskaņojumu. un nekur nav teikts, par ko šis pats mak-pārdevējs nākotnē kļūs: par labu menedžeri vai labu robotu.
man blakus ir veikals ar kādām septiņām nodaļām (nu tur gaļa, kulinārija, alkohols), kurā strādā dažāda vecuma (ne tikai soveticus) pārdevējas, un viņas VISAS strādā maksimāli slikti, nākamais solis viņu attīstībā varētu būt tikai publiska pircēja sūtīšana uz vienu vietu (lai arī ir bijuši arī tādi gadījumi). Labi, tās soveticus kundzes, bet tās jaunās pārdevējas - viņas automātā norakstās?

automātā norakstās, jā
velns, pārdevēja nav nemaz slikta profesija, un es zinu daudzas, kas to dara ar prieku, bet, ja tu neieredzi cilvēkus un domājies esam par labu tai vietai, kur strādā, tad vaino sevi
kā pa nelaimi tikai vakar atgriezos no Šveices, Tičino apgabala, tā itāliskā Šveices daļa, un kontaktēties ar pārdevēju tur vienkārši ir bauda

ā, lamājiet mani arī, - te, Latvijā, liela daļa pārdevēju ir vienkārši stervas

jā, tā ir. tomēr arī man kaut kas šķita nepatīkams tai Poligona tekstā par zābakiem

es arī varu būt ļoti nepatīkama, domāju - Tu arī vari. ja cilvēks ir izbesīts 1000un1a iemesla dēļ, viņš (es) var būt apzināti nejauks, netaisns, ļauns, saproti - tas ir kā čukstēt domās: kaut tu nosprāgtu! es esmu tā čukstējusi, un par to, protams, kaunos, bet tas ir tik saprotami. un tas nav tavs (mans, poligona) īstais "es", tās ir mirkļa emocijas, kad tu apzināti gribi būt lielāks draņķis par to, kurš tevi apvainojis, - tā man liekas.

bet ja reiz tas ir pateikts, citi to uztver un savukārt reaģē

tur tā lieta, ka, manuprāt, reaģēt tur vispār nevajadzēja, nu - izlasi, nodomā: re kā Poligins izbesīts, - un aizmirsti. tas taču tik saprotams, kā rodas šādi ieraksti. bet ja jau reiz izraisījās diskusija, neatturējos:)

biju mazliet pārsteigts, kad nesen vietējā rimijā ievēroju kasieri kas 21os mierīgi smaidīja, sakot obligāto labvakar. tas man pašam lika pasmaidīt. iespējams, viņa ir kāda skolotāja mācekle, kurai uzdots pusgadu nostrādāt par kasieri.

rimijos vispār ir baigi normālās pārdevējas, salīdzinot ar maximām, piemēram. nav arī tā uzkrītošā iemācītā laipnība.

a varbuut vinjas ciitiigi lasa i literatuuru, i presi un uzskata, ka tu savu darbinju padari slikti, taapeec netaisaas ljaut tev mieriigi teereet shitaa pelniitu naudinju ;)

/nothing personal, protams

Prātīgs aizrādījums :))

Ā, šis jau vecais labais triks. Tā mana dakterīte, tas mans autoservisa priekšnieks, tā populārā aktrisīte - tiem zābaciņus pārdošu laipni, bet tie pārējie, lai vispār nelien. Taču ja tu strādā šādā jomā, ikvienam ir tiesības uz vienādu attieksmi un laipnību. Un pārdevējas hobijiem (pat ja tā literatūras kritika) to nu nekādi nebūtu jāiespaido, jo to, kā es pelnu naudu, ko pie viņas tērēju, novērtē tas, kurš maksā man, un tā nav viņa, bet mans darba devējs.

Un to, kā viņa nopelna savu naudu, būtu jāvērtē viņas darba devējam, ne? Un, ja viņa ar šādu attieksmi tur turpina strādāt, tad tas nozīmē, ka viss ir OK, ka darba devējs viņai nemaksā par smaidīšanu un sirsnību un lūdzu un paldies.

Ja tā, tad tā jau tiešām kļūst par darba devēja problēmu. Tas nozīmē, ka viņam vienalga, vai klients viņa uzņēmumā (vai izmantojot viņa pakalpjumu) jūtas labi, vai slikti. Iespējams, viņa pamatienākumi nav tā pati kurpju tirgošana, bet kas pavisam cits, un ja tas ir tikai viņa vaļasprieks - neviens viņam nevar liegt veikalā turēt arī tādas pārdevējas, kas uzskata, ka viņām pilna galva ar ģeniāliem literāriem darbiem, taču to nonākšanu pie lasītāja kavē pircēji, taču ne viņas pašas. Tad pie vainas izrādās gan tie, kas raksta un kaut ko kaut kur drukā, gan sunīši un guntiņas pagalītes, jo tieši to visu vainas dēļ viņām, nabadzītēm, jātirgo zābaki. Paradoksālā kārtā šādi ļaudis tālāk par purpināšanu netiek. Tāpat kā tie, kas trolejbusā mēdz izteikties par to, ko paveiktu, ja kļūtu par Saeimas deputātiem.

Sāksim ar to, ka labu darbu nevar gaidīt, ja darbinieks uzņēmumā nejūtas labi. Tev kļūst labāk, redzot, kā Drogās iebiedēta un nelaimīga pārdevēja saspringti pasmaida un saka "labdien", baidoties pat acīs ieskatīties klientam-kam-vienmēr-taisnība? Man, piemēram, nekļūst.

Un ko tu zini - varbūt tai pārdevējai darbs tiešām dzīvē nav svarīgākais? Viņai varbūt ir puisis vai bērns, vai hobijs-literatūra, un pelnīt lielo piķi, iegūt gada labākās pārdevējas titulu un uzrāpties pa karjeras/ienākumu kāpnītēm tik augstu, lai varētu gvelzt gudrības par to, kā būtu jāuzvedas Labai Pārdevējai.

Ja cilvēkam riebjas tas, ar ko viņš nodarbojas, viņš nekur neuzrāpsies. Tas ir tāds vecais labais mazdārziņu princips - fabrikā nolaist gurķi kaut kā nebūt un pēc iespējas īsāku laiku, un tad tik uz mazdārziņu koloniju, kur sākas īstā dzīve, puķu audzēšana un būdiņas celtniecība.

Ir jau skaidrs, ka nevar neriebties darbs, kurā esi peņemts uz pārbaudes laiku, ar tevi nenoslēdzot nekādu līgumu, bet pēc pārbaudes laika beigām - tiem trim mēnešiem, - tev samaksā labi ja pusi no iepriekš minētās summas un vienkārši pasūta dirst. Un tad tu iestājies nākamajā tādā pašā darbā - veikalā, Latvijās sabiedriskās ēdināšanas celmlauža ķēdē vai vēl kaut kur. Un atkal tie paši trīs mēneši, un atkal tas pats. Par to, ka neviens par tevi nemaksā sociālo nodokli, tev neienāk pat prātā. Un tā nu tu tur sities ar savu pamatskolas vai nepabeigtu vidējo izglītību. Var jau būt, ka hobijs-literatūra tevi vēl kaut kā nebūt glābj.

Un tagad paskaidro man, lūdzu, kas šai personai apmaksās sociālos pabalstus un pensiju vecumdienās? Un kāpēc man ar viņu būtu jāsolidarizējas? Es labāk solidarizējos ar saviem vecākiem pensionāriem, kas bija pavisam parasti padomju cilvēki, godprātīgi strādāja pavisam parastus darbus no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, un dīvainā kārtā netika pat tiktāl, ka varētu sākt krāt naudu mašīnai, kur nu vēl to nopirkt.

Tev nav JĀsolidarizējas. Tas, ka man likās, ka ir cilvēku grupa, kas solidarizējas, bija mana privātā ilūzija, nevis kategorisks uzstādījums. Nevienam nav arī JĀjūt līdzi neveiksminiekiem - vai tiem, kurus viņi uzskata par neveiksminiekiem. Nevienam nav JĀpieņem, ka arī cilvēki, kas nestrādā savā sapņu profesijā, ir kas vairāk kā "tās personas".

Vēl apburošāks kreisums ir partikulārais kreisums - būs kāda slikti strādājoša grupa, pret kuru es jutīšu lielu žēlumu, bet pārējās es vienkārši sūtīšu dirst un vēl parādīšu viņiem, kā tas darāms.
Lūk, tāds marksisms.

bet paklau, vai tad tā gadījumā nav? t.i., mums katram ir kāda grupa, pret ko mēs izturamies by default draņķīgi, un ir kāda, kurus mēs žēlojam. Es, teiksim, varu būt ļoti agresīva (vismaz iekšēji) attiecībā pret ārstiem, konduktoriem, žurnālistiem un tulkotājiem, bet žēloju pārdevējas, sētnieces un skolotājas. Tev taču arī ir kāda cilvēku grupa, par kuriem tu nodomā "par tādu nieka samaksu no viņiem nevar prasīt izcilu darbu" vai "ar tādu slodzi kā viņiem nevar gaidīt nemitīgu smaidīšanu" vai "tādā profesijā šāda nervozitāte ir saprotama", un ir tādi, par kuriem tu uzskati, ka viņu darba pienākumos ietilpst cilvēkveidīgu robotu tēlošana.

...daliijums grupaas, slaanjos..utt.utjp....taa ir vienkaarshi dziivnieka, vaardaa cilveeks alergjiska reakcija uz faktu - mees visi esam tikai cilveeki, ne vairaak ne mazaak....bet redz kaadam vai kaadiem ar to nepietiek...taadeelj kjeraas pie sava darba, algas, radiem, shmutkaam un visa taa, kas ir tik relatiivs, ka smiekli vai asaras naak...un dala un dala...cilveekiem patiik kaapt, tik ljoti patiik buut racionaaliem sadalot savu esambiibu itkaa tik logjiskaas daljinjaas....un tad krist un caur drumslaam mekleet visam tam iisto jeegu...

nokaunies, augstpraatiigais