mans sviests

3.10.05 18:14
Ja cilvēkam riebjas tas, ar ko viņš nodarbojas, viņš nekur neuzrāpsies. Tas ir tāds vecais labais mazdārziņu princips - fabrikā nolaist gurķi kaut kā nebūt un pēc iespējas īsāku laiku, un tad tik uz mazdārziņu koloniju, kur sākas īstā dzīve, puķu audzēšana un būdiņas celtniecība.

Ir jau skaidrs, ka nevar neriebties darbs, kurā esi peņemts uz pārbaudes laiku, ar tevi nenoslēdzot nekādu līgumu, bet pēc pārbaudes laika beigām - tiem trim mēnešiem, - tev samaksā labi ja pusi no iepriekš minētās summas un vienkārši pasūta dirst. Un tad tu iestājies nākamajā tādā pašā darbā - veikalā, Latvijās sabiedriskās ēdināšanas celmlauža ķēdē vai vēl kaut kur. Un atkal tie paši trīs mēneši, un atkal tas pats. Par to, ka neviens par tevi nemaksā sociālo nodokli, tev neienāk pat prātā. Un tā nu tu tur sities ar savu pamatskolas vai nepabeigtu vidējo izglītību. Var jau būt, ka hobijs-literatūra tevi vēl kaut kā nebūt glābj.

Un tagad paskaidro man, lūdzu, kas šai personai apmaksās sociālos pabalstus un pensiju vecumdienās? Un kāpēc man ar viņu būtu jāsolidarizējas? Es labāk solidarizējos ar saviem vecākiem pensionāriem, kas bija pavisam parasti padomju cilvēki, godprātīgi strādāja pavisam parastus darbus no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, un dīvainā kārtā netika pat tiktāl, ka varētu sākt krāt naudu mašīnai, kur nu vēl to nopirkt.