| Certainty |
[21. Dec 2014|00:08] |
Man ir apmēram 13 stundas līdz mājas pamešanai. Vēl žūst līdzi ņemamās drēbes, tiek iesaiņotas dāvanas. Bet es pārāk neiespringstu. Tikko noskatījos jau kuro reizi Medisonas apgabala tiltus un domāju par šo frāzi, ko Roberts saka Frančeskai:
This kind of certainty comes but just once in a lifetime.
Un es domāju, vai tā tiešām ir, vai tā ir tikai jauka frāze no filmas.
Es apmēram zinu, kad es esmu bijusi vistuvāk tāda veida noteiktībai, bet ne līdz galam. Un mani uztrauc visi tie kadri, kuri deklarē šādu pārliecību/noteiktību attiecībā uz mani.
Vēl šodien noskatījos Before Midnight (2013) http://www.imdb.com/title/tt2209418/ - kā jau citi bija izteikušies - pirmās divas filmas ir foršākas. Vai arī man filmas problemātika nav pārāk tuva sirdij. |
|
|
| Tracks (2013) |
[15. Dec 2014|12:49] |
Kaut kā neplānoti saslimu. No rīta kakls bija tāds, it kā strutainā angīna atkal mani būtu piemeklējusi. Sākumā jau plānoju, kā iešu uz darbu un mēģināšu ātrāk notīties. Bet nu - tad sapratu, ka nevienam šitādi upuri nav vajadzīgi. Man vismazāk.
Aizsūtīju ziņu par slimību un turpināju gulēt. Paēdu vakar sataisīto aso butternut squash zupu.
Tikko noskatījos ļoti skaistu (dabas skatu ziņā, bet ne tikai) filmu "Tracks" (2013) - par sievieti, kura septiņdesmitajos šķērsoja Austrālijas tuksnesi ar kamieļiem. Es ļoti labi saprotu to vientulību, ko viņa izjuta dažādos ceļojuma posmos.
Es zinu, ka pagaidām labāk izvēlos vientulību nekā iesaistos jaunās, neveselīgās, tarakānu barojošās attiecībās. Bet vientulība pati par sevi arī neko neārstē un nedziedē, tā palīdz nocietināties un iemācīties būt vēl pašpietiekamākam.
https://www.youtube.com/watch?v=6-DiOyxCQQI |
|
|
| Imagine |
[15. Nov 2014|00:57] |
Noskatījos poļu režisora filmu "Imagine". Ļoti skaists un aizkustinošs darbs.
http://www.imdb.com/title/tt1846492/
Aklu bērnu skolā kaut kur Portugālē ierodas brits Ian, kurš pats ir akls, lai satrenētu aklos bērnus dzīvei.
Un tur arī ļoti skaistā Alexandra Maria Lara ir galvenā aktrise. |
|
|
| Don't wait |
[23. Maijs 2014|00:11] |
Šovakar ar albāni aizgājām uz filmu "Before the Winter Chill" - man nejēgā patika, jo diezgan reāla, smalki uztaisīta, bet albānis teica, ka depresīva.
Pēc tam saēdāmies visādus labumus korejiešu restorānā un parasta Merlot no Čīles vietā paņēmām kaut kādu korejiešu herbal vīnu no 12 zālītēm. Netipiski sev baigi noreibu no vīna, bet tur droši vien zālītes vainīgas.
Sarunājām nākamajā nedēļas nogalē doties uz Korku, būs smuki.
Tikko vilcienā mani uzzrunāja viens kungs, kurš teica, ka esot braucis vienā vilcienā no rīta ar mani un redz cik mums abiem esot bijusi gara diena. Vēl tā jauki beigās noprasīja - were you some place nice tonight? Uz ko es ar tādu apmierināta runča smaidu atbildēju - yes, I was. Bet foršs onka, cerams, ka satikšu vēl. |
|
|
| What Richard did (2012) |
[26. Okt 2012|15:07] |
Kamēr man ir jāsteidz nodot viens raksts kādam Latvijas izdevumam, kas ir jau uzrakstīts, tikai jāsaīsina, es labprātāk ciboju.
Vakar pirmo reizi biju uz kino Īrijā. Un ne jau šādā tādā vietā, bet iekš Irish Film Institute. Un noskatījos ne gluži pirmo, tomēr ne vairāk kā piekto īru filmu savā nu jau pieklājīgi ilgajā mūžiņā.
Tāds diezgan reālistisks stāsts par īru vidusskolēniem un viņu ballītēm un dzerstiņiem, seksu, partneru maiņu un/vai aizvilšanu, par kādām no šīm darbību sekām, reakcijām uz to.
http://www.imdb.com/title/tt2092011/
Sieviešu galveno lomu atveido Roisin Murphy (es jau uzreiz padomāju, ka mūziķe no Moloko), bet nē, jauna, ļoti skaista īru aktrise.
Šī nav must-see filma, bet nu garlaicīgi arī nebija, daži skaisti skati un kadri, lielās dzīves atziņas arī neguvu. |
|
|
| Blood diamond |
[14. Aug 2012|11:14] |
Vakar beidzot noskatījos šo filmu LNT. Līdz šim biju redzējusi fragmentus, bet ne no sākuma līdz beigām.
Es jau zināju, ka laba.
Nežēlīga tā pasaule.
Jo/un mantkārīga.
www.imdb.com/title/tt0450259/ |
|
|
| Untouchables (2011) |
[12. Jun 2012|10:25] |
Vakar aizgājām uz šo filmu un riktīgi bija vērts - mana laika un naudas. Pie iespējas skatīšos vēl.
Un vienmēr jau īpaši liekas, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem.
Stāsts ir tāds reāli saldi-rūgts. Tur ir daudz skaistā, bet tik pat daudz arī bēdīgā. Un, lai cik nožēlojami tas nebūtu, tomēr viena no atziņām ir - labi, ja ir daudz naudas. Un otra - ir jāprot tādu arī nopelnīt, kaut vai pārdodot savu skricelējumu uz auduma par 11 000 EUR.
Es iesaku.
http://www.imdb.com/title/tt1675434/ |
|
|
| Burvelīga svētdiena |
[2. Jan 2011|22:58] |
Vakar es iekšēji baigi plosījos dēļ jaunā gada notikumiem un gaidāmajiem notikumiem šodien. Bet šodien dabūju visas pareizās atbildes, uzsvarus un vispār.
Biju pirmo reizi uz kino šeit. Un lai būtu interesantāk - nevis uz kādu centrālo kino, bet uz mikrorajona Karataš izklaides centru. Redzēju filmu Cakal (http://www.cakalfilmi.com/) - zaz, Tev patiks. Tipa krimiķis un es jau teicu, ka man krimiķi nepatīk un ka es negribu un vispār. Bet te par sarežģītām ģimenes (tēva-dēla), darbadevēja - ņēmēja attiecībām un par Stambulas mafiju. Un par akvāriju. Da nu labi - par godu un naudu, kas izrādās nav svarīga (iepretim godam). Un kā parasti - par lielajām izvēlēm.
Kadri no filmas.
Galdniecības īpašnieks, pie kura strādā galvenais varonis. ( ... tālāk ... ) |
|
|
| Eat Pray Love (2010) |
[5. Okt 2010|00:31] |
Biju uz filmu (http://www.imdb.com/title/tt0879870/). Totāla sieviešu filma. Bet tas jau nav nekas slikts. Neesmu lasījusi grāmatu un pēc filmas man nav ne mazākās vēlēšanās lasīt to bestselleru.
Ēst ir labi. Bet ir labi mācēt arī gavēt.
Lūgties ir labi, vienīgi jāskatās, ko pielūdz. Meditēt arī droši vien ir labi. Bet nevajag Dievu samazināt.
Bali onka bija prikolīgs. Es arī gribētu ar viņu parunāties :)
Mīlēt ir labi. Bet atkal - kas ir objekts, kas ir subjekts? Bet ko vairs mūsdienu cilvēks saprot ar mīlestību. Mēs sakām, ka mīlam, bet īstenībā tiecamies kontrolēt (un parasti ne jau sevi).
Ja hedonismā tiek balstītas cilvēka tiesības uz nekontrolējamu, neierobežotu baudu, tad tas noved uz amorālismu.
Lai arī ko dari, dari to pamatīgi. Bet šī filma man lika domāt, ka ir labi paniekoties ar visu ko, kas dod kaut kādu mierinājumu kaut kādā laika posmā. Paviršība mūs iznīcina. Ejiet dziļumā. |
|
|
| Deli deli olma (2009) |
[30. Sep 2010|09:09] |
Kārtējā emociju pārbagātā turku filma.
Darbība notiek Kars apkaimē, Turcijā, mūsdienās. Stāsts ir par molokanu - krievu, kura senči Kars provincē (tajā laikā Krievijas teritorija) ieradās kaut kad laikā starp 1878. un 1917. gadu. Viss sākas ar to, ka Miškas brālēns nomirst un viņš to sagatavo apbērēt. Miška ir pēdējais no krieviem, kas palicis dzīvs, liela auguma, bet dikti labsirdīgs. Pārējie ciemata iedzīvotāji ir turki. Ciemā toni nosaka pustraka sieviete Papuč. Un viņa molokanus saukā par bezdievjiem un neļauj nevienam palīdzēt Miškam. Bet ciema vīri paslepeni tomēr aiznes pāris kilogramus cukura Miškam, lai izteiktu līdzjūtību. Kādu dienu Miška aiziet uz Papuč dēla Semistana veikalu pēc miltiem un tējas, bet viņam nav naudas, par ko norēķināties. Semistans ir labsirdīgs un ļauj paņemt uz krīta. Pa to laiku Papuč mazmeita Elma (ābols), gribot nozagt ābolus no Miškas, krīt viņa sētā un Miška apkopj viņas pušumu un iedod līdzi maisu ar āboliem, cik nu meitene var pastiept. Meitene ābolus aiznes līdz mājām, pa ceļam pacienājot citus ciema bērnus, un Papuč lielā naidā pret Mišku met visus ābolus krāsnī. Bet meitene ievēro, ka Miškam mājās ir klavieres - un viņa atklāj, ka viņa skolā ir spēlējusi sintizatoru.
Un reiz par Miškas parādu veikalam - 45 liras (~15.75 LVL, bet ticu, ka Turcijas austrumos tā arī šobrīd ir diezgan liela nauda) - uzzina Papuč un iet naudu atprasīt. Miškam nav nekā. Tikai no tēva mantotas klavieres. Un viņš tās aizved uz Papuč un Semistana māju. Papuč jau metas instrumentam virsū ar cirvi - viņas naids pret Mišku ir tik liels. Bet tomēr Semistans ar pārējiem viņu attur. Un tā nu sākās klavieru ceļš pa ciemu - tās izmanto kā parādu atdošanas līdzekli - tās paspēj būt vismaz vēl 3 mājās.
Pa to laiku vietējais skolotājs ir atklājis Elmas muzikālitāti un grib pārliecināt viņas ģimeni doties uz pilsētu, lai meitene varētu stāties konservatorijā.
Un vēl ir apslēptais malokanu zelts, tikai Miška domā, ka tā ir tikai leģenda.
Liels aukstums, cilvēku sirds siltums, diezgan liela nabadzība, telefons, lai varētu saņemt brāļa dēla Dmitrija zvanu.
Tik cilvēciski skaisti un bagāti.
( ... tālāk ... ) |
|
|
| Caramel - Sukkar banat (2007) |
[29. Sep 2010|10:18] |
Brīnišķīga libāņu filma. Paldies ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ld.
Filma ir par Beirūtu, par policistu, par mīļāko, kurš ir vīrs citai, par līgavaini, par klientu, par pievilcīgu sievieti, par četrām skaistuma salona darbiniecēm, par cienījama vecuma šuvēju Rozu un viņas pustrako māsu(?) Lili, par vīra, kurš ir mīļākais citai, sievu, par preču piegādātāju, par tikumības policiju un par to, kas notiek, ja tai pretojas. Par jaunavības atjaunošanu, par kāzām, par novecošanu un bailēm no tā. Un par brīnišķīgu mīlestību cienījamā vecumā. Par austrumu, bet ne tikai, sieviešu likteni - mīlēt un ciest. Par uzdrīkstēšanos (šķirties no gariem, skaistiem matiem pretēji ģimenes priekšstatiem).
Skaisti un skumji.
Bet kam patīk Tuvo austrumu kino - iesaku.
http://www.imdb.com/title/tt0825236/ |
|
|
| Amaya |
[28. Sep 2010|12:15] |
Kaut kā savā frendlistē neesmu pamanījusi atsauksmes par filmu Amaya. Neviens neskatījās? Nevienam nepatika? |
|
|
| Ay lav yu (2010) |
[27. Sep 2010|22:04] |
Skatos tagad šito filmu un es vēl pat noskatījusies neesmu, bet man tā patīk. Tik daudz pozitīvo emociju.
http://www.imdb.com/title/tt1526284/
Gan jau uzrakstīšu arī pēc noskatīšanās.
UPD: Tātad - diezgan muļķīga komēdija, kur turki pasmejas par sevi un drusku amerikāņiem. Bet ļoti smieklīga. Stāsts ir par vilidžeriem, kuri grib panākt, lai viņu vilidžu atzītu valsts kā eksistējošu vietu. Jo pagaidām tas nav kartē apzīmēts, tur nav skola, slimnīca, nekā tur nav. Bet ir pašiecelts ciema vecākais :) Kurš ir jau uzrakstījis 147 vēstules uz dažādām institūcijām, lai panāktu ciemata atzīšanu, bet pagaidām bez rezultātiem. Un šim ciema vecākajam ir dēls, kurš ir paspējis beigt kara dienestu obligāto un ūdens inženiera studijas. Tas, ka ciematā nav ūdens, un ka šim inženierim tur nav ko darīt, laikam ir sīkums. Jo vēl viņš ir paspējis iemīlēties amerikānietē. Un ar to tad sākas arī jezga. Amerikāņu ierašanās, meitenes pāriešana islamā, spļaudīšanās, cita meitene, kas it kā ir stāvoklī no līgavaiņa, vecaistēvs ar 4 zobu protēzēm, un vēl un vēl. Un visam pa vidu kāzu muzikanti. Kas apdzied tieši notiekošo :) Ibrahim Jessica ay lav yu - jālasa kā Ibrahims mīl Džesiku. :)
http://www.youtube.com/watch?v=OYfMIjxr-Gc - mūziķi kokā, bruņmašīnā un kravas mašīnā |
|
|
| Pasaulīgs spams |
[2. Maijs 2010|19:11] |
Piektdienas vakarā ar draudzeni, kura atlidoja no Zviedrijas, pēc izlīšanas pērkona negaisā, aizgājām uz bāru Cuba, lai dzīvajā redzētu Inculto jeb Lietuvas pārstāvjus Eirovīzijā. Dejot es vēl nevaru (nu vismaz vecajā izpratnē par dejošanu), tāpēc es pārāk neendžojēju pasākumu, kaut arī brālīši lietuvīši bija dikti atraktīvi un viņu spēlētā mūzika man gāja pie sirds. (Katrā ziņā daudz reiz vairāk nekā Gobziņa nez cik reizas liktie Tītari.) Kaut kāda deva pozitīvisma tajā visā bija. Bet nu vairāk uzspēlēts tas pozitīvisms.
Šodien biju uz Saules nogurdinātie 2: Dieva priekšā. Reāli kruta filma. Protams, ar visādām neprecizitātēm un skaidru ideoloģiju aka vācieši ir zvēri un cūkas, bet tik un tā kruta filma. Bet draudzenei, ar ko es kopā biju, nepatika, tāpēc baidos teikt - ejiet visi, bet man patika tik un tā. Man nepatika pēdējais kadrs ar sava veida atklāšanos, jo tas man likās ideoloģiski nepareizi, bet varbūt, varbūt tādā situācijā tā arī vajadzēja. A par to Dieva priekšā - no vienas puses - nekas konkrēti, bet nu vispār tomēr daudz dažādu momentu par Dievu un dieviem/elkiem. Nu skatieties un vērtējiet paši. Manā gadījumā stulbi tas, ka gandrīz neko neatcerējos no Saules nogurdinātajiem pirmās filmas - kāpēc man ir tik slikta atmiņa? |
|
|
| 29. diena |
[13. Apr 2010|20:00] |
Pa šo laiku viss kaut kas ir noticis.
Lielais prieks par apstiprināto projektu Turcijā ir noplacis ar faktu, ka ir apstiprināts īsākais periods - tas ir 6 mēneši. Man tagad ātri vajadzētu izdomāt un ar sevi draudzīgi vienoties, vai piekrist uz minimālo periodu vai atrast savā vietā citu brīvprātīgo un pašai meklēt 9 vai 12 mēnešu projektu.
Bet es pa šo laiku jau esmu iemīlējusi ideju par dzīvi Gaziantepē (http://en.wikipedia.org/wiki/Gaziantep), no kuras Damaska ir tikai 400 km, bet Ankara 700 km un Stambula vispār 1140 km. Savukārt atgriešanās februārī Latvijā man galīgi nepatīk. Kā man būt?
Svētdien biju uz laulību ceremoniju pareizticīgo baznīcā, jo tā notika manā piemājas Sv. Ņevska baznīcā (http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_Sv%C4%93t%C4%81_Aleksandra_%C5%85evska_pareiztic%C4%ABgo_bazn%C4%ABca). Bija gaiša un saulaina diena, skaista un priecīga ceremonija. Baigi neveikli sajutos, kad apzinājos, ka esmu aizmirsusi draudzenes līgavaiņa vārdu, līdz ar to nevarēju normāli kartiņu noformēt. Bet nu neko. Iztiku bez kartiņas.
Vakar noskatījos foršu vientuļo sieviešu filmu "Something New" (2006, http://www.imdb.com/title/tt0437777/). Par melnādaino eliti ASV un kā viņi ir izveidojuši savas organizācijas, slēgtos pasākumus, kur neviens baltais nav velkomēts. Bet tas tāds fons. Viss stāsts ir par sievieti, kura cenšas dzīvot "pareizi". Un apzinoties, ka tas neļauj būt laimīgai, tomēr pamēģina kaut ko ārpus ierastā. Ai, nu nekā TĀDA jau tur nebija, bet tur skanēja Rachid Taha mūzika, ko nu pēc filmas aktīvi klausos.
Vēl bija forši patējot ar nez sestdienas vēlā vakarā. Visādi foršie jautājumi uzrodas, kuriem gribas atrast atbildes.
Ar kāju vēl joprojām ir tā, ka jo vairāk staigāju, jo trakāks pietūkums. Staigājot ar vienu kruķi es sāku nepareizi liekties mugurā un arī sen sastieptā labā roka atgādina, ka šāda slodzīte ir par daudz. Bet viss uz labu. Rīt atkal fizioterapeites vizīte un es ceru, ka mēs draudzīgi novienosimies, ka nav ko steigties uz darbu atpakaļ nākamnedēļ.
Bet vispār ir sajūta kā skolēnu brīvlaika pēdējā nedēļā. Ak, tik daudz bija brīva laika, tik daudz ieceru, bet tik maz izdarīts. :) |
|
|
| Nejauši satiktie |
[13. Mar 2010|19:03] |
Tikko noskatījos Before Sunrise (1995, http://www.imdb.com/title/tt0112471/) un paralēli atcerējos dažādus jauši un nejauši satiktus cilvēkus ceļojot, visādus prātīgus un neprātīgus soļus.
Pikniki Berlīnē, slabstīšanās pa Etčmiadzin dārziem Erevānā, iztrakošanās ar kanādietēm Amsterdamā, vakariņas uz Elbas kuģīša Drēzdenē, dejošana kaut kādā deju mūzikas klubā Leipcigā, desmitiem aizraujošu piedzīvojumu Turcijā, kofera vilkšana uz vilcienu agrā svētdienas rītā Dānijas laukos, riteņošana gar Frīzlandes lauku kanāliņiem, 21 gada dzimšanas dienas svinības Setē, Vidusjūras krastā, klaiņošana pa Bratislavas studentu pilsētiņu vēlā vakarā un gar Donavu dienā un vēl, un vēl. Katru reizi satiekot brīnišķīgus cilvēkus, no kuriem daudzus nekad otrreiz arī neesmu satikusi, bet ir pieticis ar dažreiz pavisam īso, kopā pavadīto laiku, lai viņi atstātu kaut kādas pēdas manā pasaules uztverē un domāšanā. Un tā ir labi. |
|
|
| |
[22. Feb 2010|01:51] |
TV3 atkal rāda Minheni. Kaut arī es to filmu esmu redzējusi vismaz 7 reizes, es nevaru atrauties un normāli ieiet gulēt.
Don't fuck with the Jews. - tas no tās anekdotes par enģeļiem |
|
|
| It's Complicated |
[6. Feb 2010|13:10] |
Forša filma, tāda nesamudrīta, viegli skatāma, izklaidei. Cilvēki dzīvo, kā māk. Riskē, kļūdās, nožēlo, pamokās, bet dzīvo.
Man patika Merila Strīpa. Patika tas topošais znots (John Krasinski). Patika draudzenes, kuras uzskatāmi nodemonstrēja, ka viss ir relatīvs - salaist ar precētu vīrieti ir labi vai slikti? Vajag tikai pietiekami ienīst tā vīrieša sievu, tad tas ir labi. Bet tā ir taisnība, ka daudzas lietas, ar ko tieši es sāpinu otru cilvēku, pati ieraugu tikai pēc gadiem.
Jake: I'm sorry.
Jane: How far back does that 'sorry' go?
Jake: How far back do you need it to go?
Jane: Wa-ay back.
Tur nav nekā tāda, kāpēc vajadzētu skatīties vēlreiz, bet man pietiekami patika, lai tomēr vēlkādreiz paskatītos, ja vien tam būs laiks.
http://www.imdb.com/title/tt1230414/ |
|
|
| Up in the Air |
[1. Feb 2010|00:59] |
Biju uz kino. Baigi dārgās biļetes vakarā.
Stāsts ir par dzīvi, tās jēgu. Par mugursomu, ko mēs visu dzīvi nēsājam līdzi, un kas ir tas, ko mēs tur esam salikuši. Nu jā - par atlaišanas speciālistiem. Un par cilvēkiem, kuri vājprātīgi daudz ceļo. Par attiecībām, kas tiek vai netiek veidotas. Ir cilvēki, kuriem vajag savu otro pilotu dzīvei, un cilvēkiem, kuri izvēlas iegūt iespēju uzlikt savu vārdu uz lidmašīnas, kas nepieder viņiem. Par riskēšanu un pilnīgu sakāvi, iedomas sabrukumu.
Nu filma, ko vienreiz ir vērts noskatīties. Bišku padomāt un aizmirst. Dzīvot laimīgi tālāk. :)
Bet es bišku raudāju beigās, tas gan. Un Klūnijs bija jauks.
 |
|
|
| Never Leave Your Partner Behind |
[23. Jan 2010|17:15] |
Beidzot noskatījos Fireproof (http://akas.imdb.com/title/tt1129423/), par kuru mūsu draudzē jau vismaz gadu visi runā. Nu storijs tur ir par pāri, kuri ir uz šķiršanās robežas. Un vīra tēvs iedod dēlam tjipa brīnumgrāmatu "The Love Dare", kur ir pamācības 40 dienām, kā atveseļot attiecības. Dara to viņš tikai no savas puses un pārņemtā sieva domā, ka viņš tikai piejaucēties grib, lai šķiršanās rezultātā dabūtu lielāko daļu no kopīpašuma, līdz ar ko viņa tam visam brauc pāri ar buldozeru. Un džeks ap 20. dienu ir reāli izmisis, jo viņam liekas, ka vispār nekādi rezultāti tam visam nav. Tad ierodas tēvs, kurš pamāca, bet pats galvenais - norāda uz Kristus mīlestību, kura ir labākais piemērs beznosacījuma mīlestībai. Un tālāk jau viss kaut kā atrisinās un ir normāls amerikāņu happy end.
Kā filma - ļoti vāja (līdzīgi kā The Walk to Remember). Bet nu storijs priekš manis - nenovērtējams. Visi tie mazie knifiņi, ar kuriem partneri sāk viens otru grauzt, kā ar to cīnīties. Neuzticība un aizdomīgums. Labie un sliktie padomdevēji. Svaigas gaļas parādīšanās pie apvāršņa.
John Holt: Has she thanked you for anything you've done the last 20 days?
Caleb Holt: No! And you'd think after I washed the car, I've changed the oil, do the dishes, cleaned the house, that she would try to show me a little bit of gratitude. But she doesn't! In fact, when I come home, she makes me like I'm - like I'm an enemy! I'm not even welcome in my own home, Dad. That is what really ticks me off! Dad, for the last three weeks, I have bent over backwards for her. I have tried to demonstrate that I still care about this relationship. I bought her flowers, which she threw away. I have taken her insults and her sarcasm, but last night was it. I made dinner for her. I did everything I could to demonstrate that I care about her, to show value for her, and she spat in my face! She does not deserve this, Dad. I'm not doing it anymore! How am I supposed to show love to somebody over and over and over who constantly rejects me?( ... tālāk ... ) |
|
|