Man tā nav, bet es arī katrā mazajā pagriezienā starp just/nejust esmu diezgan konsistenti izvēlējusies just, arī tad, kad toč zināju, ka nebūs labi
Iespējams, kaut kādas lietas, kas pusaudža gados būtu poh, tagad tādas vairs nebūtu (teiksim, one night stands tad bija pilnīgi normāli, tagad pat apzināti random pabučošanās var sanest, ka nemetas)

Man šķiet, ka daudzi no tiem, kas šito manī zina, mani uzskata par pilnīgu idioti, ibo wtf

Viens jautājums ir morālā stāja, otrs ir sajūtu koncentrāts, ko lietas sev nes līdzi. Vai patiešām bučošanās apkārt var radīt tādu jaunības sajūtai pielīdzinājumu katarsi ?

Morālā stāja lol

Nu tbh nekādas katarses no random seksa ar 18gadniekiem īsti nav, ja nav attīstīta fantāzija, bet fantāzija atkal attīstās ar laiku :D

Bet yeah, kaut kā tā

(obv ar mani manos 18 noteikti arī bija, nu, jābūt 18gadniekam, lai pavillktos, jo tehnika droši vien nekāda, kauns būtu atcerēties, ja atcerētos :D)

18 gadu piedzīvojumu tehnika, robots indiņiks 13 klusām iešķaudās :)

Depresija?

Depresija drīzāk ir tad, kad negribas uzdot jautājumus. Jautājumu uzdošana ir veseļošanās.

<3

dažkārt apkārtējie nemainās, tikai kļūst pamanāmāki.

Satiku Tavu vīru pie veikala Lats, viņš ir pilns informācijas, kas man šķiet interesanti par Microsoft produktiem :)

Mēs varam kādā pelēkā dienā visi satikties papļāpāt gan par interesantām Microsoft, gan interesantām IT lietām in general, esam ļoti atvērti datōrsarunām :)

Jūs man neriebjaties, atliek tikai vienoties pa laikiem :)
Piedāvāju kādu novembra vai decembra vakarpusi :)

Neriebšanās ir tik reta parādība mūsdienās, heitošana vieno visus! OK, tad feisbukā varēsim sarunāt laiku kādai datōriskai patērzēšanai :)

sarunāts, rītdien feisbukā sazinās.

Jā, jā, jā! Es saprotu, par ko tu.
Es gan nezinu, varbūt tas ir tas izslavētais miers un līdzsvars, kuru jāsasniedz. Bet tā ir, ka ar katru nomirušu kaķīti vai jūrascūciņu, vai vecmāmiņu, vai zudušo mīlu mēs kļūstam neievainojamāki un nedaudz nabagāki. Vai tad tas nebija tas, ko gribējām?

Jā, mēs gribējām. Bet sasniedzot šo stāvokli vīlāmies, un kļuvām skumjāki sev.

Es neteiktu, ka tuvojos robotismam un vienaldzībai. Bet es jūtu, ka ir kkādas emocionālās dimensijas, kuras vairs nav vai vismaz nav tik asas, kā gados 18.

Liekas, ka visvairāk to jūtu klausoties mūziku. Atceros vēlīnos tīņa gados un agros 20, vienmēr klausoties mūziku pleijerītī varēju veselu pasauli izdomāt. Vienalga skrienot, strādājot vai sēžot sabiedriskajā transportā. Tagad tā ir daudz retāk. Pat izcili skaņdarbi drīzāk tiek novērtoti, nevis lietoti kā feels trip instrumenti.

Hm, problema ir tāda, ka klausoties jaunības mūziku, tā izraisa jaunības dienu pasaules atcerēšanos lietas, nevis kaut kādus jaunus piedzīvojumus. Ir tik maz grupu, kuras varētu radīt jaunas sajūtas.

Jaatzīst, ka nekad nav bijusi šādās kategorījās pārāk izteikta.

Abas vecāsmātes pietrūkst, gribētos ar viņam parunāties, bet nebija tā ka ļoti skumu, kad šīs aizgāja savos ceļos.

Kaķis ir pirmais, viņu ļoti mīlu jau 10 gadus, iepriekšējā, kas nebija manējais mazuļus bez sirdsapziņas pārmetumiem slīcināju.

Manējā vecmāte (Ome) teica, ka tie mazuļi dodas uz jūras skolu. Es ceru, ka viņu (kāķēnu) karjera ir izdevusies, un viņi raksta kaķu vēstules atpakaļ mammai, lepnai.

meistars!

man lielākoties tā nav - daudzējādā ziņā pirmreizīguma sakāpinājumu aizstāj iztekošā laika baiļu sakāpinājums.
Bet es par daudzām lietām, par ko būtu bijis kaut kā jājūtas, tai skaitā par vecmāmiņu nāvēm, nejutos jau bērnībā un nejušanās nav mainījusies.
Visu savu 6 bērnības kaķīšu vārdus gan atceros pareizā secībā.

Nu jā, izmaiņu trūkums nav tik biedējošs. Bet tomēr distancējoties no radu būšanām, vai izmaiņas nav saskatāmas?

Btw, kā sauca trešo ?

Bella. Izmaiņas ir, bet ne ļoti izteiktas, un vairāk viļņveidīgas, ne vienvirzienā zūdošas. Bet es atšķirībā no tevis ļoti slikti (tikpat kā nemaz) neatceros bērnības emocijas, tikai dažreiz uzjundās kādas neverbalizējamas noskaņas.

Es gribētu, lai būtu vairāk vienalga, bet diemžēl nav.

Ar laiku tu iemācies atšķirt to, ko tu vari ietekmēt no tā, ko nevari.

>Vai Jums arī šķiet, ka gadiem ejot Jūsu emocionālā realitātes uztvere lēnām, bet neatgriezeniski degradējas ?

Nē, nevarētu teikt, ka degradējas.

Viņa vienkārši ir piesieta kopumam.


Viens, protams, ir tas, ka, kā jau te saka, tik sāpīgi varbūt neuztver neizbēgamās lietas.

Un otra lieta, kas ne obligāti, ka te saka, depresija, bet jebkurā gadījumā var uz labu laiku aiziet ciet atļaušana sev emocionalizēties.

Bet pēc tam var atnākt arī vaļā.

> Vai Jums arī šķiet, ka gadiem ejot Jūsu emocionālā realitātes uztvere lēnām, bet neatgriezeniski degradējas ?
Nešķiet. Diezgan skaidri novēroju. Šķiet, ka tādam novērojumam vajadzētu uztraukt vairāk, kā tas reāli uztrauc.

Hmm, es drīzāk teiktu, ka es esmu sevi vairāk iemācījusies pieņemt un laikam arī apkārtējos. Bet jā jūtīgums ar gadiem ir notrulinājies.
Nesen sevi izrāvu uz cita viļņa, arī bija forši...

fyi, kad man nomira tēvs, es arī nejutu nekādas bēdas, un jutos kā tāda auksta nežēlīga zivs dēļ tā. es norakstu to uz to, ka mēs vairs nebijām tik tuvi, bet tik un tā biju gaidījusi, nu, jūtas. lots of them. tās tā arī nav atnākušas un cik gadi jau riņķī.

anyways, uz vecumu tomēr arvien mazāk kas spēj pārsteigt. mums ar tevi gan vēl nav tas vecums klāt, tā ka es nezinu, kas ir ar to jūtu mazklātesamību.

Lēnām kļūsti par budu. :)