- 11/12/19 09:56 pm
-
Es neteiktu, ka tuvojos robotismam un vienaldzībai. Bet es jūtu, ka ir kkādas emocionālās dimensijas, kuras vairs nav vai vismaz nav tik asas, kā gados 18.
Liekas, ka visvairāk to jūtu klausoties mūziku. Atceros vēlīnos tīņa gados un agros 20, vienmēr klausoties mūziku pleijerītī varēju veselu pasauli izdomāt. Vienalga skrienot, strādājot vai sēžot sabiedriskajā transportā. Tagad tā ir daudz retāk. Pat izcili skaņdarbi drīzāk tiek novērtoti, nevis lietoti kā feels trip instrumenti.