Es, tātad, izšķīros. Laikam gribu parunāt par to.
Pēc mēneša būs papīrs, kad IRL neko nemaina, tomēr likās, ka tad ir kā bēres, nu kaut kādam noslēgumam jābūt.
Sarunāties sarunājamies, par nepatīkamo nerunājam, lai gan būtu, ko pieminēt, bet nu ko jau vairs.
Ja visi visam piekrīt un necel materiālas pretenzijas, izšķirties ir kā divus pirkstus apčurāt. To jūs saviem laulātajiem tā arī pasakiet. 15 minūtes un cauri. Vēl vieglāk kà pie musulmaņiem, kur vismaz līdz pilsētas vārtiem jāiet un kaut kas jākliedz.
Faktiski es jau sen tik daudz ko daru vienītī, ka tiešām nekas tāds jau nemainās, tomēr nevaru noliegt, ka brīźiem uzmācas zināma panika.
Man ir strēķītis meistaru, kuri sekmīgi aizpilda mājsaimniecības plaisas tajās kategorijās, kuras pati nemāku. Viņi man kontaktu sarakstā figurē kā Vārds Amats.
Nu tad nesen man bija atbraucis Rihards Metāls.
Rihards Metāls savāc visu ko no metāla, viņam var atdot arī visādus padomju artefaktus, kurus jūs paši negribat turēt sekcijā Daina. Un man te pilna papiņa garāžiņa ar vidu ko.
Atbrauc, tātad, Rihards Metāls, saka, Božena, jums vīrs laikam dikti greizsirdīgs, nevaru jūs sazvanīt. Saku, Rihard, esmu godājama gandrīz šķirtene. Sākam runāt, Metāls stāsta, ka ir jau divreiz šķīries. Bijušas nupat attiecības, bet jutis, ka šausmīgi besī, ka draudzene viņa mājā kko dara, nu viss besī. Laikam kkas neesot ar viņu labi. Nospriedām, ka labi ir saldējuma un kino periods, un, jo mazāk sadzīves dzīvē, jo labāk.
RM saka, ka viņam radies priekšstats, ka sievietes nevarot tā vienas pašas, viņām obligāti vajagot kādu blakus. Vai jums, Božena, arī tā ir, ka vajag kādu blakus?
Es saku, ka nezinu. Laikam nē. Bet es tiešām nezinu.
Baumanes Mans laulību projekts ir tāda vieta, kur liriskā varone redz vīrieti kā lielu drošu valzirgu vai roni vai kas tas tāds par zvēru, un sevi kā mazu ronīti. Tas tā kaut kā piedūra. Es esmu pati sev gan lielais ronis, gan mazais. Bet tas jau tā sen.
Nu kaut kā tā. Toties prātu neviens nepiš. Tikai es pati.
