Savādi, cik baudpilna iekāre reizēm liek man atplēst kreveles, zelēt atmiņas un sakritības ap pirkstiem tīt. Pārāk daudz jau ābolu aizripojis, lai es turpinātu tos censties kopā vākt.

Un tomēr tas laikam ir ierasts, ka, pat laimes un miera ostā esot, gribas atrast kaut ko šķību. Varbūt man pietrūkst melanholijas. Rudens taču tuvojas.

Sajūta, ka pēc nedēļas ikdiena mainīs ierasto maršutu, žužina ausīs. Gribas krāsu nomainīt, serdei par blāvu tā kļuvusi. Hamburga kā atspēriens, bet sinoloģija kā turpmākais ceļš.

Es taču esmu laimīga meitene.