| maigums |
[14 Sep 2023|09:25pm] |
tas laikam ir mazliet bīstami, just tādu atdevību pret cilvēku. nu, ja nu viņš nomirst. vai izrādās kretīns. lai gan nu jau pagājuši astoņi mēneši ar astīti, kopš esam kopā, un nekas tāds, kas radītu manī bailes, nav parādījies. parasti jau tas notiek ātri - tev kāds ļoti patīk, tu jūties tik tuvu, un tad ir tā viena frāze, kura tev liek apstāties neticībā. kura šķiet kā pateikta no pavisam svešas, nesaprotamas mutes, citas pasaules, pret kuru tu jūties tāds kā pārāk ievainojams, tāds kā nesaprasts.
bet ir grūti noticēt, nu, ka ir kāds tik saprotams. un tik maigs. es neteikšu "tik labs", jo tas allaž izklausās kaut kā kategoriski, kaut kā pēc nosacījuma, kaut kāda rāmja, sastinguma, kas izslēdz cilvēcību. bet viņš ir maigs. un jūtīgs. un vērīgs. un iejūtīgs. un raksta tā, ka es jūtos, kā lūkojoties ievainojamībā pašā, kad lasu viņa sarakstīto.
es izjūtu tik lielu maigumu, kādu vari izjust tikai tad, kad tavi audi jūtas droši, kad tavs ķermenis bez vārdiskas pārliecināšanas jūt, ka ir drošībā un ir mīlēts.
rīt viņš brauks ciemos, un kad es par viņu iedomājos, es kļūstu maiga.
|
|
|
[14 Sep 2023|07:39pm] |
saulītes, peciņas, zaķīši, mēnestiņi
zaķīši, saulītes, peciņas, mēnestiņi
peciņas, zaķīši, mēnestiņi, saulītes
reizēm manī pamostas bailes
tās ir zaķa bailes, stirnas bailes
kad tā krēslas laikā iet cauri biezoknim
nervi uztver katru mazāko kustību
viņa sper soli pēc soļa kā iedama pa smalku metāla virvi
kas nostiepta pāri bezgalībai
muskuļi nospriegoti kā stīgas
klusums pret to atsitas
atklājot, ka arī tajā slēpjas kustība
un tā skan gandrīz nemanāmi
un sāpīgi
|
|
|
[13 Sep 2023|09:21pm] |
Esmu iemācījusi sev, kā būt pieaugušajam. Būt pieaugušajam – tas nozīmē būt cilvēkam, uz kuru var paļauties. Cilvēkam, kurš zin, kur kas atrodas. Cilvēkam, kurš ir mierīgs vai vismaz – zin, kā nomierināties.
Pasaulei man apkārt ir tendence atkal un atkal izjukt, tā ir kā kā atspulgs ūdenī, kuru atkal un atkal iztraucē vējš un kustība. Tā ir kā atspulgs ūdenī, jo tās konkrētība patiesībā ir tikai ilūzija, tikai mierinājums. Es to zinu. Es to esmu zinājusi vienmēr, tikai agrāk tas manī radīja bezspēcības sajūtu – es neredzēju jēgu pūliņiem kaut ko sakārtot, jo tas viss, galu galā, atkal un atkal izjuks, tas viss, galu galā, ir tikai vibrāciju rotaļa, gaismas un skaņas viļņu atsišanās pret maniem maņu orgāniem, un es nevaru pārlieku paļauties uz savu smadzeņu interpretāciju tam, ko tas viss nozīmē.
Bet tad es turpināju eksistēt. Un, lai arī viss turpināja būt tikpat trausls un šķīstošs, viss tomēr turpināja pastāvēt. Vienā upē atkal iekāpt nav iespējams, bet tomēr upe, kurā iekāpt, paliek. Un, ja izmainās upes gultne vai upes posmā izsīkst ūdens, ir gana daudz citu ūdenstilpņu, kurā atkal un atkal es varu kāpt. Varbūt runa nav par upi vispār, bet par ūdeni, kas to veido. Arī ūdens paliek. Kad ūdens vairs nebūs – nebūs arī dzīvības.
Tā nu man jāsamierinās ar to, kas paliek un to, kas pāriet un mainās. Kamēr es palieku, man jāatrod veids, kā iesaistīties rotaļā ar visām pārējām pasaules daļām, kuras paliek. Un, kad es beigšos, tad beigsies arī mana kustība, un es varēšu vairs nekad neko nekārtot.
|
|
| bezmiegs |
[11 Sep 2023|06:02am] |
enīvei. droši vien vajadzētu gulēt. ir seši no rīta. cenšos sevi pārmēru nezākāt. nekas, nekas, rīt (šodien) aiziešu gulēt laicīgi un tad pamodīšos arī normāli un režīms būs atpakaļ sliedēs. kam gan negadās laiku pa laikam palikt nomodā ilgāk, varbūt pat visu nakti.
mūžīgais jautājums gan: censties iemigt tagad, vai labāk izvilkt dienu un laisties miegā deviņos? nekur man šodien tāpat nav jāiet. es varētu vienkārši laiskoties savā istabā rakstnieku mājā ar aizvilktiem aizskariem.
|
|
| dr. katz, professional therapist |
[11 Sep 2023|03:59am] |
iesaku paskatiities, juutuubee var atrast seerijas. ir labs. shobriid skatos otro reizi, pagaajushi jau kaadi seshi gadi kopsh pirmaas reizes.
aizvien censhos saprast, kaa saakt raksriit jaunos tekstus. manii ir tik daudz, bet es nezinu, ar ko saakt. vai tas ir mans udhs?
pieraksts telefonaa: "i think i need them to be stories that i'm telling someone. but i can't trick myself - there has to be a real (for me) recipient"
|
|
| mike oldfield - get to france |
[09 Sep 2023|11:05pm] |
katru reizi, kad dzirdu šo dziesmu, es sajūtos
es nezinu kā to nosaukt
tie ir vairāki vārdi, vairāki sajūtas aprakstoši vārdi
viens no tiem ir droši
tad ir laikam nostaļģiski, cerīgi?
mazliet tā, kā pasaule izskatījās bērnībā - bērnībā, kuras atmiņas man ir savijušās ar sapņiem, kurus bērnībā sapņoju
mani sapņi vienmēr ir bijuši tikpat vai vēl īstāki un intensīvāki kā nomoda dzīve
es nekad nesaku "reālā dzīve", jo es neticu šim nošķīrumam
manos sapņos ir kontinuitāte, tāpat kā nomodā
es nonāku vietas, kur esmu bijusi citos sapņos un izpētu tās tālāk
es nevaru skriet, bet es esmu iemācījusies lekt ļoti, ļoti augstu un man sanāk arvien augstāk un augstāk
es zinu ka tie ir sapņi šajos sapņos bet tas nenozīmē, ka man šķiet, ka tie nav pa īstam. es vienkārši zinu, ka esmu citur. un es lecu tik ilgi un augstu, ka gandrīz lidoju.
es biju lielā šķūnī vienā sapnī un visu to sapni ļoti apzināti lecu no sienas līdz sienai, pretējai sienai, lēni pārlidojot
|
|
| masāža |
[09 Sep 2023|10:16pm] |
|
kad princis ir skumjš, es masēju viņa muguru, galvu, seju, kājas, rokas. sākumā viņš jutās tāds kā vainīgs, it kā nebūtu pelnījis, ka par viņu rūpējas tāpat vien, aiz mīlestības. pamazām viņš sāk pierast, bet tāpat ikreizi apstādina mani pārāk ātri, sakot, lai nepārpūlos. kā gan es pārpūlētos? kā gan mani varētu tas nogurdināt - varēt pieskarties cilvēkam, ko mīli un zināt, ka tavi pieskārieni atslābina viņa muskuļus un nomierina viņa prātu. pieskarties kādam, kuru tu mīli un nesāpigi, jo maigums ir abpusējs. pieskarties kādam, kuram uzticas ne tikai tavs prāts, bet arī tavs ķermenis - neapvārdojams un jutīgs.
|
|
|
[09 Sep 2023|10:14pm] |
|
godiigi teikshu jums: izdotajaa literatuuraa uz labu laimi skatoties graamatu iespeeja atrast kaut ko aizraujoshu un origjinaalu ir nesaliidzinaami mazaaka, kaa uz labu laimi atverot nejaushu cibas dienasgraamatu.
|
|
|
[09 Sep 2023|10:01pm] |
|
vēl es gribēju pateikt ka jūtos faking ahujenna pēdējā laikā. nu, protams, saule un labi antidepresanti. bet esmu apguvusi arī rīta un valkara rutīnas, smadzenes 25+ beidzot izveidojušās, un tas, ka es vienmēr skaidri zināju, kādu dzivi gribu arī ir palīdzējis. bet tur noteikti ir daudz visādu elementu. esmu pateicīga prtms dieviņam sev draugiem un terapeitam. un viss pāriet protams. bet es vēlos vnk piefiksēt, ka ir zaibis. un pat ne māniski zaibis. es jūtos mīlēta un jūtos patiesa. bučiņas.
|
|
|
[09 Sep 2023|09:56pm] |
vot vēl ko es domāju
es tagad esmu mēnesi rezidencē ventspils rakstnieku mājā. nu, starptautiskajā.
man ir visādi teksti. bet es nezinu.
man šķiet, ka es kā prioritāti sev vēlos nolikt - kas man būtu interesanti? ko es gribētu lasīt? citādi es sevi iedzenu kkādā sastingumā kur sāku pārāk daudz domāt par to, kas ir un nav rakstīšanas/publicēšanas vērts.
tajā pat laikā grūti par to nedomat - es gribētu, lai mani šoreiz izdod neputns. mana galva ir tajā iecementēta un neko citu es negribu. mans ego to grib. un man par daudz galvassāpju sagādā šīs mazās izdevniecības, ar kurām sastrādājos pirmajos divos krājumos. nu, un es neiebilstu arī pret to procentu iegūšanu no ienākumiem (tāds prieks man nav bijis). bet nu tas nav par naudu. es gribu vnk izdevniecību, kura zina, ko dara un dara to labi un atbilstoši maniem standartiem.
bet skaidrs, ka ar mazākām izdevniečībām (salīdzinot ar zvaigzni) ir tā tomēr personīgi - nu, kas viņiem patīk? ko viņi grib? nav tā, ka es pielāgotos, bet tas mani nomierinātu.
manā galvā ir tik daudz interesantu labu aptuvenu stāstu bet tikko kā atveru lapu man vnk notiek kkāds strupceļš. agrāk tā nebija. es gribu ierīci, kas manas domas translē datorā.
varbūt jādabū diktofons. bet arī tas nav tas pats. es reāli nezinu ko darīt.
|
|
|
[09 Sep 2023|09:54pm] |
es vairs nevaru te godīgi parakstīt, jau četri cilvēki man ir teikuši, ka lasot manu cibu. man likās, ka šī ir pati pasaules mala.
nepārprotiet, man patīk uzmanība. bet es jūtu kaut kādu iekšēju cenzūru tagad, kad zinu vārdus un sejas vismaz trīs lasītājiem. jūs zinat, kas jūs esat. man nav bail pateikt kaut ko stulbu - man ir bail, ka mani pārpratīsiet vai padomāsiet kaut ko, kas nemaz nav tiesa, un man to nepateiksiet - un es nevarēšu sevi paskaidrot - un tad jūs sartriski būsiet daļu manis padarījuši izkropļotu, nedodot man iespēju attaisnojumam.
|
|
|
[09 Sep 2023|09:09pm] |
tu aizklāj manu muti kā aku
it kā baidītos nejauši tajā iekrist
pieliec pieri pie mana karstā vaiga
mēs pierodam viens pie otra
brīžos kad nerunājam
bet uzmanīgi tuvojamies
kā dzīvnieki tumšā mežā
klusa tumsa
es vēroju mūsu ķermeņus
neapvārdojamus, jutīgus un mēmus
klusa tumsa
es ieguļos savos kaulos, muskuļos, liesā, ādā
mēs esam divi šūpuļi iekārti vienā zarā
tu-tuk
tu-tuk
tu-tuk
tu-tuk
|
|
|
[09 Sep 2023|09:09pm] |
Kāpēc cilvēki vārdus "upura komplekss" ir pasākuši izmantot kā lamuvārdu, kā pārmetumu, es nesaprotu. Ne tāpēc, ka man šķistu, ka šāds komplekss nepastāv. Es domāju, ka tas ir tikpat īsts, cik īstas ir bailes, cik īstas ir sāpes.
Kad lasu vai dzirdu, kā cilvēki citiem cilvēkiem pārmet "upura mentalitāti", es ikreiz domāju – vai šiem cilvēkiem šķiet, ka šie "hroniskie upuri" visi kā viens ir manipulatori? Ka viņu reakcijas ir apzinātas? Jo šis pārmetums to, manuprāt, implicē – ka cilvēki izvēlas justies kā upuri. Ka katru reizi tā ir apzināta izvēle – šādi reaģēt. Ka tas, kā cilvēks uz kādu impulsu reaģē, ir rezultāts racionālam procesam. Laikam jāpiebilst – ka tas vienmēr ir rezultāts racionālam procesam. Jo, protams, ka ir arī gana daudz cilvēku, kuri ir veikuši refleksīvu darbu ar savām reakcijām, kuri ir gājuši uz terapiju vai kā citādi praktizējuši sevis novērošanu. Bet tas nav attiecināms uz visiem pasaules pilsoņiem.
Man tomēr šķiet, ka lielākoties cilvēki, kuriem pārmet upura kompleksu ir cilvēki, kuri vēl ir sāpēs. Kuri vēl nav atlabuši no ievainojuma. Kuru reakciju saknes iespiežas citā laikā, desmitiem vai simtiem vakardienu senāk.
Arī dzīvnieks, kurš ir ticis sists, sarausies, kad gadus vēlāk kāds pacels roku, lai tam noglaudītu galvu. Ne tikai sarausies, bet arī iekodīs vai aizbēgs. Ko labu tas dos, ja sodīsi to par viņa bailēm? Mēs visi sevi cenšamies pasargāt – mūsu nervi, mūsu smadzenes nepārtraukti piefiksē apkārtējo pasauli, lai izvērtētu, vai tajā neslēpjas kādi draudi. Un, ja reiz briesmas bijušas īstas, tad vēlāk pietiks tikai ar ēnu, kas šķiet tām līdzīga, lai tās, drošs paliek nedrošs, meklētu vietu, kur slēpties.
|
|
|
[08 Sep 2023|07:00pm] |
Man ir tāda draudzene, kurai zem nagiem ir stikli.
Man ir tāda draudzene, āda viņai kā marle, it kā viss ķermenis būtu nedzīstošs ievainojums. Āda viņai kā marle, kas aptīta tik biezā kārtā, ka šķiet gandrīz cieta, gandrīz nejūtīga. Veikalā viņa pērk zāles stikla pudelēs un mērcē tajās savu marles ādu, tomēr, jo mīkstāka tā kļūst, jo iekaisušāks top ķermenis zem tās. Iekaisums niez un viņa velk pār to pirkstus, atvāztus kā dārznieka grābeklis. Bet zem nagiem viņai ir stikli, tie atstāj uz miesas smalkas, sūrstošas vagas, marles valdziņi atdalās un sakūst kopā baltā lapā, kuru izārstēt var tikai pareizi pateikts vārds.
|
|
|
[10 Aug 2023|04:57pm] |
ir pēcpusdiena, es sēžu kafejnīcā un izliekos, ka klausos. bet patiesībā es domāju par tevi, vai drīzāk - domāju uz tevi. domāju ap tevi. tās ir nekonkrētas domas, drīzāk vīzijas. mans ķermenis domā par tevi, manā vēderā ir tauriņi, ja es tevi tagad satiktu, ja tu tagad ienāktu šajā kafejnīcā, es samulstu un nezinātu, ko teikt, tāpēc kļūtu ļoti asprātīga, tā apslēpjot savu mulsumu.
es domāju ap tevi, bet tās nav ilgas, tajās nav nekā izmisīga un tajās ir tikai izmisums. es jūtos privātīpašniecika, es jūtos lepna, es tevi gribu un es gribu, lai visi zina, ka tu esi mans. bet es esmu labi audzināta, tāpēc paturu to pie sevis. lielīties - tas ir bezgaumīgi. bet man ir laba gaume, esmu gaumīga sieviete.
šodien es braucu ar riteni un jutu, kā minoties mani gurni kustas ap sēdekli, piepeši man šķita, ka visi to redz, ka visi redz, cik ķermeniska es esmu, ka visi, kam pabraucu garām, var sajust manu ķermeni. es jutu savus gurnus kustamies un domāju par tavu locekli, vai tā ir peņa skaudība? man ir tikai tava peņa skaudība. es gribētu, lai tas man vienmēr ir līdzi, un es to varu spaidīt pirkstos, lai nomierinātos. es gribētu to mīcīt un spaidīt - tādu mīkstu un atsperīgu un elastīgu un siltu - piespiest pie sava vaiga un nomierināties.
|
|
|
[09 Aug 2023|03:26pm] |
seksualitāte uzreiz liek domāt par ķermeni, kas ir muļķīgi, nē, es teiktu, tas drzāķ ir nepietiekami. mazliet par daudz, mazliet par maz. es domāju, mīlestības tomēr arī ir daļa no seksualitātes, vispār sie termini mani ārkārtīgi nomāc, man liekas, ka tie atņem kaut ko īstu un cenšas to sadalīt mazās kategorijās, kuras aprij to, koi var sajust ar ķermeni.
vai tiešam var nosaukt vārdos to, ko var sajust ar ķermeni? vai sajūtas var izteikt vārdos. cik tuvu vispār tam var pietuvieties?’
seksualitāte. manai draudzenei ri jaunas smaržas no seksa veikala, feromonu smaržas. viņa saka, ka tās pašas par sevi nekā īpaši nesmaržojot, bet izceļot tevis paša aromātu. un tad vīrieši tevi gribot. vai visi vīrieši? es vaicāju. nē, nu, nezinu, nezinu. galu galā viss ir ticības jautājums. kā ar ticību vārdu nozīmēm?
seksualitāte. kas ir seksualitāte. kas ir seksualitāte?
kāpēc tam jābūt tik sadalīti. seksualitāte. erotika. mīlestība. ķermenis. bauda. vārdi. sajūtas. domas. emocijas. un buda savos pirkstos tur nolauztu ziedu.
|
|
|
[31 Jul 2023|09:19pm] |
es ļoti gaidu septembri
iešu uz jūru katru dienu
atskaitot tās, kad būs slinkums
|
|
|
[31 Jul 2023|09:16pm] |
vīrietis kuru es mīlu
apšuj savus kreklus smalkām auduma strēmelītēm
no rītiem ir kluss
vakaros nesmēķē, tā vietā dzer liepziedu tēju no baltas krūzes
pērk atkal un atkal tos pašus baltos kreklus ar melno svītru
pie viņa gultas ir logs cauri kuram istabā lūkojas egle
vakara saule to iekrāso īpašā tonī ----------- es nezinu kā to sauc
tad viņš saka - skaties
cik skaista gaisma
un es skatos
vakara gaismā viņa skropstu gali
iekrāsojas īpašā tonī --------------- es nezinu kā to sauc
un es saku
jā
tik skaista gaisma
|
|
|
[19 Jul 2023|09:52pm] |
|
iesakiet ludzu labu erotisko literaturu latviski
|
|
|
[30 Jun 2023|06:20am] |
es nesaprotu, kas man kaiš. man ir tik grūti pieķerties rakstīšanai. es pat nerunāju par radošo, bet gan pašterapeitisko. es zinu, ka tas ir galvenais veids, kādā varu tikt galā ar sarežģītām emocijam un domām, citādi tās pilda manu galvu. bet es vnk nespēju pieķerties. tur ir pārāk daudz visādu domu un notikumu kuri jāapstrādā, kuri daļēji galvā ir apstrādāti, bet tikai pierakstot es varu pavisam skaidri izprast, ok tieši es domāju, gan "pareizās" gan "nepareizās" domas un tā tālāk.
arī mzlt depresīvi lasīt ierakstus gadus atpakaļ un redzēt ka struggle is real always and forever.
nah es nevaru vienkārši būt mierā
|
|