Esmu iemācījusi sev, kā būt pieaugušajam. Būt pieaugušajam – tas nozīmē būt cilvēkam, uz kuru var paļauties. Cilvēkam, kurš zin, kur kas atrodas. Cilvēkam, kurš ir mierīgs vai vismaz – zin, kā nomierināties.
Pasaulei man apkārt ir tendence atkal un atkal izjukt, tā ir kā kā atspulgs ūdenī, kuru atkal un atkal iztraucē vējš un kustība. Tā ir kā atspulgs ūdenī, jo tās konkrētība patiesībā ir tikai ilūzija, tikai mierinājums. Es to zinu. Es to esmu zinājusi vienmēr, tikai agrāk tas manī radīja bezspēcības sajūtu – es neredzēju jēgu pūliņiem kaut ko sakārtot, jo tas viss, galu galā, atkal un atkal izjuks, tas viss, galu galā, ir tikai vibrāciju rotaļa, gaismas un skaņas viļņu atsišanās pret maniem maņu orgāniem, un es nevaru pārlieku paļauties uz savu smadzeņu interpretāciju tam, ko tas viss nozīmē.
Bet tad es turpināju eksistēt. Un, lai arī viss turpināja būt tikpat trausls un šķīstošs, viss tomēr turpināja pastāvēt. Vienā upē atkal iekāpt nav iespējams, bet tomēr upe, kurā iekāpt, paliek. Un, ja izmainās upes gultne vai upes posmā izsīkst ūdens, ir gana daudz citu ūdenstilpņu, kurā atkal un atkal es varu kāpt. Varbūt runa nav par upi vispār, bet par ūdeni, kas to veido. Arī ūdens paliek. Kad ūdens vairs nebūs – nebūs arī dzīvības.
Tā nu man jāsamierinās ar to, kas paliek un to, kas pāriet un mainās. Kamēr es palieku, man jāatrod veids, kā iesaistīties rotaļā ar visām pārējām pasaules daļām, kuras paliek. Un, kad es beigšos, tad beigsies arī mana kustība, un es varēšu vairs nekad neko nekārtot.