maigums
tas laikam ir mazliet bīstami, just tādu atdevību pret cilvēku. nu, ja nu viņš nomirst. vai izrādās kretīns. lai gan nu jau pagājuši astoņi mēneši ar astīti, kopš esam kopā, un nekas tāds, kas radītu manī bailes, nav parādījies. parasti jau tas notiek ātri - tev kāds ļoti patīk, tu jūties tik tuvu, un tad ir tā viena frāze, kura tev liek apstāties neticībā. kura šķiet kā pateikta no pavisam svešas, nesaprotamas mutes, citas pasaules, pret kuru tu jūties tāds kā pārāk ievainojams, tāds kā nesaprasts.
bet ir grūti noticēt, nu, ka ir kāds tik saprotams. un tik maigs. es neteikšu "tik labs", jo tas allaž izklausās kaut kā kategoriski, kaut kā pēc nosacījuma, kaut kāda rāmja, sastinguma, kas izslēdz cilvēcību. bet viņš ir maigs. un jūtīgs. un vērīgs. un iejūtīgs. un raksta tā, ka es jūtos, kā lūkojoties ievainojamībā pašā, kad lasu viņa sarakstīto.
es izjūtu tik lielu maigumu, kādu vari izjust tikai tad, kad tavi audi jūtas droši, kad tavs ķermenis bez vārdiskas pārliecināšanas jūt, ka ir drošībā un ir mīlēts.
rīt viņš brauks ciemos, un kad es par viņu iedomājos, es kļūstu maiga.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: