nekurzeme [entries|friends|calendar] zilnezal [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

laiks [24 Jan 2023|10:50am] es: [ļoti noskumusi, jo atcerējusies par laika kustību un to, ka visi mirkļi reiz paiet un kļūst par atmiņām] h: vai tevi iepriecinātu dzirdēt, ka tu šobrīd izskaties satriecoši skaista, kā no franču kinofilmas? es: :) post comment

krāsas [24 Jan 2023|07:40am] jautājums: “kā tu jūties?” kā lai uz tādu vispār sniedz atbildi? sajūtas taču ir kā parfīms, tas ir dažādu toņu, noskaņu kopums, turklāt tās nav statiskas, tās nepārtraukti ieņem un zaudē savu formu. ir, protams, tādi vārdi, kuri itkā apraksta sajūtas, noskaņojumus, emocijas - prieks, dusmas, skumjas - bet tie ir nepietiekami, pārāk plaši, pārāk galēji. tas ir kā pateikt, ka debesis ir zilas, it kā ar to būtu gana, lai iztēlotos, kādā krāsā ir debesis. agrāk es redzēju tēlus, tāpēc es sāku rakstīt dzeju, lai sintezējot dažādus tēlus un metaforas mēģinātu darināt pēc iespējas precīzāku sajūtas attēlojumu. tad es saņēmu tavu roku un aizvēru acis un, kad tu jautāji “kā tu jūties?” es nevarēju atrast nevienu tēlu vai vārdu, to vietā es redzēju dzeltenu krāsu. bet tā nebija vienkārši dzeltena krāsa, tāpat kā nevar būt vienkārši priecīga sajūta. kad saku “dzeltens”, tad iedomājos par bērnu flomasteru dzelteno vai pieneņu dzelteno, bet tagad es zinu vairāk: tur bija safrāndzeltens, pieneņdzeltens, medusdzeltens, kameņdzeltens, kanārijdzeltens, zelta un saulespuķu dzeltens, tuskānas un dzintardzeltens, mikado, duriana, sēra, kadmija, gaiša hroma, uguns, impērijas dzeltens. spāņu un ķīniešu dzeltens. saules, dāliju, zelta magoņu, meloņu, kliņģerīšu dzeltens. un es atbildēju: “saules krāsā”. post comment

kukū [14 Jan 2023|05:24pm] neatceros, kā tevi te atrast, s! šis ir sauciens 1 comment|post comment

[11 Jan 2023|12:41pm] visu cauru mūžu, nonākot skaistā vietā es nespēju to pieņemt, man šķita, ka tā aizplūst no manis un kļūst par atmiņām manu acu priekšā; es izjutu sēras un skumjas, man gribējās novērsties – skaistums vienmēr bija pārāk tiešs, tas mani ievainoja. bet piektdien es aizgāju uz jūru paklausot sajūtai krūtīs, kura kļūst jo dienas jo skaļāka, man tajā ieklausoties. pie jūras nebija neviena cilvēka, ja neskaita vīrieti armijas raksta treniņtērpā, kurš izpildīja sarežģītu deju un nelikās manas klātbūtnes traucēts, tāpēc arī es nejutos viņa traucēta. tieši uzspīdēja saule, vējš bija viegls un maigs, kā Liepājā tik bieži negadās, es palūkojos uz kāpām un ieraudzīju, kā no tām, kā tādas sudrabainas, gandrīz vai manis iztēlotas, vēja nestas plūst smalkas baltu smilšu straumītes, labi saskatāmas pāri stipri tumšākajām, mitrajām, pieblietētajām krasta smiltīm. es nekad ko tādu nebiju redzējusi. es ilgi stāvēju un skatījos, es zināju, ka man jānoskatās līdz galam, es apzinājos, ka esmu vienīgais cilvēks pludmalē, es esmu vienīgās acis, kurām izspēlēta šī neiespējami šausmīgi skaistā deja un tad es sāku briesmīgi raudāt, bet no prieka, man šķita, jā, tā ir tā gaisma, tas ir Dievs, saprotiet, ai, pēkšņi viss kļuva tik īsts un es ieraudzīju, cik neticami skaista ir pasaule. Kopš tās dienas neesmu izlaidusi nevienu dienu, lai dotos pastaigā, tas ir, neesmu izlaidusi nevienu pastaigu, lai atdotu dienu, nu, sapratāt. tas arī viss. 1 comment|post comment

Visums ar mani runā [05 Jan 2023|05:27am] reāli. priekšpēdējā grāmata, ko rediģēju, bija par iekšējā bērna dziedināšanu. un pēdējā ir par zīmēm no mirušajiem un enģeļiem. i cant make this shit up. post comment

love hurts [28 Dec 2022|05:15am] love hurts iezīmēšu ainu: ir marts. mēs šķīrāmies jūlijā. ir pagājuši astoņi mēneši. es dzīvoju čiekurkalnā. pie ķīšezera, ar savu draugu no fakultātes. tu atbrauc ciemos, mēs dodamies pastaigāties uz ezeru, citu ezeru, neatceros nosaukumu. mums ir divas plastmasas pudeles ar džonu, mēs uzrāpjamies kalniņā aiz priedēm un sēžam slapjajā zemē. es mēģinu saglabāt stāju, es stāstu, ka tagad mostos no rītiem un ēdu, un tie nav meli. es stāstu, ka esmu apjukusi, ka nezinu, kur esmu, ko daru, es stāstu, ka man pietrūkst tevis bet vienlaikus es dusmojos uz tevi. tu esi tik saprotošs,tik reti tu esi bijis tik saprotošs. tu man saki: “šobrīd tu esi uztraukta, tev nav nekas jānolemj. bet, kad būsi nomierinājusies un skaidri zināsi - ko? tad dari to” un tas ir labs padoms. šī atmiņa man atgādina, ka es tevi iemīlēju, jo tu spēji dot labus padomus. tik viegli ļaut sāpēm pārmākt visu pārējo, kas ir bijis labs. mēs aizejam uz mežu pie alfas, mēs dzeram džonu, es raudu, tu paijā manu galvu, tu reaģē tik silti un iecietīgi, man tik ļoti tas pietrūka agrāk. mēs dodamies pie tevis, tev ir jauna draudzene, viņa šonakt nepaliek pie tevis. tu man rādi video, ko esi uzņēmis ar savu veco kameru, es smejos ir tik jauki, esmu nozagusi vienu dienu pagātnes, kad vēl bija miers, kad viss bija kārtībā, bet tad ir jāiet gulēt, un tu man ierādi gultu dzīvokļbiedra istabā. viņa tur nav. bet istabā ir liela sienas tapete ar palmām un okeānu. tu iedod man buču uz pieres un izslēdz gaismu. es turos vēl kādas pāris minūtes, tad atveru datoru un ieslēdzu nazareth - love hurts. es to ievadu mājaslapā “youtube on repeat”. tad es aizsmēķēju cigareti - ne tinamo, bet to smirdīgo, kaut kādu kamieli, varbūt malboro, lai smalkāk. un es skatos uz to stulbo palmu un smēķēju tās stulbās cigaretes un klausos to stulbo love hurts un zinu ka aiz sienas guli tu, tikai šī brīža pārspīlēta kinematograficēšana man palīdz savākt kopā savas sāpes. tu guli otrā pusē sienai. mēs tik nesen tur gulējām, blakus, silti, un mani apskāvi, teici, ka mani mīli, es teicu, ka tevi mīlu. dienu no dienas. tas ir tur pat, palicis telpā kā tāds rēgs. un es esmu otrpus sienai un smēķēju un raudu un klausos nazareth līdz uzaust gaisma un es aizmiegu. tieši tā tas ir. tā kā tajā dziesmā. post comment

[23 Dec 2022|01:19am] beidzās tabaka, smēķēšu tēju. smēķēšu tēju, klausīšos keitu bušu. esmu pilnīgi, absolūti, nožēlojami, aizraujoši samīlējusies. es nesaku "iemīlējusies", jo tas ir tuvāk. ak, jel, man ir tik daudz kas jādara, tik daudz studiju darbu un rediģēšanas un avīze un es vienkārši. ak. es neko nedaru. es jau kopš astoņiem, tas ir, jau vismaz piecas stundas vienkārši esmu te, šajā medainajā, trīsošajā telpā. post comment

[21 Dec 2022|05:18am] man ir neskaidras domas nepilnīgas ko es cilvēks viens pats varu izdarīt cik muļķīgi visa pasaule ir troksnis vairs nevaru izšķirt atsevišķas skaņas es nezinu kur es esmu es nezinu ko tas nozīmē post comment

[20 Dec 2022|02:27am] Vispār jūtos drausmīgi. Jūtos kā briesmīgs draugs. Gribu atbalstīt viņus, palīdzēt viņiem, padarīt viņu dzīvi labāku, bet man ir tik maz spēka un tik daudz sāpju, ka viņi galu galā ir tie, kuri atkal un atkal palīdz man un uzklausa mani un man bail, ka viņi pārgurs un aizies un es nezinu, ko darīt. Man vajag atbalstu, bet es arī gribu atbalstīt, bet man šķiet, ka man mēdz to nelūgt, jo es taču esmu tik kaut kāda trausla un mani vajag sargāt. Es negribu no viņiem izolēties, bet brīžiem gribas, lai vnk neuzgrūstu to slogu, kas esmu es. Es negribu būt egoists, bet lai ko es darītu, man ir kauns par sevi, par to, ka man visu laiku kaut kas kaiš, ka es par sevi domāju. es nezinu post comment

[20 Dec 2022|12:35am] kāpēc vīrieši, kuros es iemīlos neiemīlās manī? ai, es zinu, esmu bērnišķīga. es meklēju kopīgo viņos, un atradu. visbūtiskākā kopīgā īpašība bija kkāds autentiskums, nu, godīgums, pārliecinātība par to un neizpatikšana. Nu, skaidrs, ka visiem gadās, bet kaut kas viņos visos bija ļoti patiess. Kaut kas arī augstprātīgs. Kaut kas piekasīgs, kretīnisks mazliet. Kaut kas ļoti, ļoti, ļoti mīļš un sirsnīģs. Kaut kas atsaistīts. Man vēl par šo jāpadomā. Bet tikai viens no viņiem manī iemīlējās. Un kas kaiš pārējiem? Nu, man ļoti ļoti patikuši ir vairāki, bet es runāju par to apsēstību, to pēkšņo zibsni, nevis palēnību. Divi no viņiem iemīlējās citās, nevis manī, un tagad man jādomā par to. Viņas visas ir teicamnieces, viņas visu dara izcili un kārtīgi. atkal pret to atduros. mans haoss aizrauj mani prom un liek skatīties, kā varētu būt, ja nebūtu tā, kā ir. bet ir ok, nesūdzos. ir, par ko rakstīt. neturu ļaunu prātu. manī ir arī saprātīgā daļa, kura ziņ ka tgd vnk ņemos, bēdājos, bērnišķīgi apvainojos, tas ir ok, tā drīkst. es zinu, es visu reāli saprotu, ja. bet ak jel šķiet, ka tikai vienreiz man paveicās ar tādu abpusējību, vairs ne. 1 comment|post comment

[17 Dec 2022|02:43am] Jau otro nakti pēc kārtas neesmu aizgājusi gulēt. Es jūtu bezmiega ietekmi uz savu psihi, es ievēroju kā aizvien ātrāka un ātrāka kļūst manu noskaņojumu nomaiņa. Es gribētu teikt, ka esmu iemācījusies palikt kaut kur nostāk, ieturēt distanci no šiem stāvokļiem un tos vienkārši novērot. Bet tā nav, katrs nākamais noskaņojums mani aptver kā paisuma vilnis un es aizmirstu, ka pastāv arī pasaule virs ūdens virsas. Es aizmirstu, par spīti tam, ka atkal un atkal izkļūstot krastā to piefiksēju. Mana ticība ir pārāk stipra, mana ticība ir bīstama. Tā ir lielāka par mani, tā nostājas mana saprāta vietā un aptver pasauli man apkārt, un es to pieņemu kā vienīgo. Un kad to nomaina cita, es tikpat viegli noticu tai, manā prātā nav nekādas patiesas pretestības. post comment

what a day [12 Dec 2022|03:48pm] šodien parakstīju iesniegumu ar gada beigām atlaist mani no darba pienākumiem UN sapratu, ka atkal esmu iemīlējusies (aizvien ceru, ka patiesībā tie ir tārpi) 1 comment|post comment

[29 Nov 2022|11:07pm] tu novelc pirkstu pār manu pieri kā kristot mūsu priekšā stāv krusta ēna un es atveru plaukstas vai redzi, kas spīd tām cauri? kamēr mēģinu sameklēt redzamo kamēr mēģinu sameklēt izgaistot es tāpat neģēlīgi ķecerīgi mēģinu paspēt paspēt paspēt kad tu man pateiksi tā, pa īstam? neviens jau nav, neviens nav īsts, bet tāpat es vēlos to dzirdēt kā tas izklausās, kad cilvēks cilvēku gaida? kā tu izskaties, kad tu gaidi mani? es novelku pirkstu tev pāri es iezīmēju punktu kurā tu sācies un ieraugu līniju sev tieši priekšā atgādini man – ko nozīmē bezgalīgi dziļš mēness? ko nozīmē neaizsniedzama dzelme? kā aizbēgt bet nepazust? post comment

manas esenciālākās īpašības [29 Nov 2022|04:45am] esmu sevi uzmanīgi vērojusi visu savu apzināto mūžu, un, neiedziļinoties detaļās (aka a'la sociālo zinību darba burtnīcu uzdevumi) esmu nonākusi pie šāda, uz mani attiecināma, īpašību saraksta: [mazliet iedziļinoties detaļās - daudzas no īpašībām iegūtas traumas rezultātā un, veicot savu mūža garumā ieplānoto ceļu uz transcendenci un dziedināšanos, tiks atmestas, tomēr tās ir bijušas gana prominentas, tāpēc, diemžēl, jāpiemin. dažas ir bijušas izteiktākas agrāk, dažas parādās tad, kad jūtos nekomfortabli, vai, tieši pretēji – ērti un droši] 1. mīļa 2. sirsnīga 3. aizmāršīga 4. neuzmanīga 5. dāsna 6. jūtīga 7. greizsirdīga 8. lepna 9. pazemīga 10. tramīga 11. nervoza 12. taisnīga 13. analītiska 14. romantiska 15. maiga 16. līdzjūtīga 17. tieša 18. atklāta 19. nevērīga 20. nepacietīga 21. saprotoša 22. piedodoša 23. nobijusies 24. aizkaitināta 25. enerģiska 26. intensīva 27. haotiska 28. mērķtiecīga 29. apņēmīga 30. pozitīva 31. vieglprātīga 32. impulsīva 33. nepārliecināta 34. pārliecināta 35. drosmīga okei šīs laikam svarīgākās. vnk gribēju pierakstīt. dažas ir pretējas jo es esmu cilvēks, nevis statisks objekts. čau! 1 comment|post comment

nu ir vaaks [24 Nov 2022|05:54am] juusu cieniitais padomnieks, es, tas ir, nu, shisnetas, ai taatad es esmu nomodaa ljoti ilgi. Kopsh otrdienas. Kopsh otrdienas kaut-kaadiem-diviem. Un tagad ir ceturtdienas kaut-kaadi-seshi-no-riita. Nav tik traki. Kursabiedrs ar mashiinu maucu uz Liepaaju, tur pachucheeshu. Vispaar jau visnotalj izbaudu sho interesanto staavokli, sapraats leenaam atmaigsts un dod valju marazmam, liidz ar to arii dzejas sluuzhaam vajadzeetu buut plashi atveertaam. Bet mans meerkjis vairs nav "uzrakstiit dzejoli", nee, nee. Es, galu galaa, arii augu un mainos. Kaads ir mans meerkjis tagad? Es hz. Klausos pleilisti. Baigi labo. Tajaa liberts salika visas manas miiljaakaas dziesmas, kuras es vinjam saakumaa aizsuutiiju. Vinjam esot taadas pleilistes, lai vinjsh vareetu paklausiities, kad pietruukst kaads cilveeks. Nu, nezinu, vai kaadam ir skaistaakas dziesmas kaa man. "Wada na tod", "bylam roza", "gosudarnaja", "land of anaka", "kazhduju notch", "yagudky" u. c. kamon, es paziistu skaistumu. Bet taa nav ciinja. Man ir apnikusi ciinja, shodien taa sabesiijos vispaar. Neko vairs nevar tviterii ierakstiit, lai kaut kaads idiots neizrautu vienu 10ziimju textu no kontexta un nesaaktu tajaa projiceet visas savas faking beerniibas traumas. Es zinu, ka arii besiities par sho ir thipa whack un old, bet man ljoti vajag un gribaas. Vnk skumji kaut kaa paliek, domaajot par kaut kaadu sprukstu ar bezgaumiigu kosmosa kakji profila bildee, kuram chista pie tava bullshit "mans horoskopu top 3" ieraksta ir jaaiekomentee kaut kas iz teemas "varbuut varam beigt izlikties, ka horoskopi ietekmee raksturu". Reaali ej aizrijies, es nevaru iztureet, es kljuustu arvien dusmiigaaka ar katru naakamo debiilo komentaaru, kura autors nespeej veltiit kaut mazaako smadzenju shuunu, lai konceptualizeetu jebkaadu kontekstu aarpus viena faking ierakstinja raamjiem. Vakar arii kaut kaada beibe mani nosauca par "dumju zosi", jo es izmantoju teikumu "new atsaucigo maminu forums ieraksts dropped", un tas laikam liecina, ka esmu kritusi anglismu guustaa un vairs nemaaku runaat latviski bet saku pirmo, kas pagadaas. pateicu vinjai, ka man ir pretiigi, ka vinjas maate ir izaudzinaajusi beernu, kas nepaziistamam cilveekam saka pirmo, kas pagadaas, un droshiibas labad arii nosaucu par dumju zosi. nu bet kaapeec taa jaadara? vai man nudien ir jaaraksta n-to lapu skaidrojums katram tviitam un taa interpretaacijai? bet es zinu, zinu, reaali jau pofig. tevii ir divi vilki - vienc ir dusmiigs, otrs gulshnjaa un piipee lielaako kaasi, kaadu esi redzeejis. jaa, dusmiigais ir epic, bet shobriid es esmu jau taa noskreejusies visaas noziimees, ka gribu vnk normaali iechiizot. aa jaa nu jaabrauc peec divaam stundaam uz liepaaju, lekcijas, konferences, meeeginaat neaizmigt, domaaju, mos vnk palikt riigaa, veel kaadu stundu varu praatot, peec tik ilga bezmiega mos tas praatiigaak........ 1 comment|post comment

kas man ir [20 Nov 2022|08:41pm] man ir nogurums. man ir nekārtīga istaba. man ir neizdarīti darbi. man ir mīlestība. man ir draugi. man ir kaķis un žurciņas. man ir labāk. post comment

šodien gribu palikt mājās [20 Nov 2022|04:48pm] esmu nogurusi. jau trīs dienas notiek visādas svinības. šī ir ceturtā. pēc stundas man vajadzētu doties, iet cauri centram, atrast labāko ceļu, nekad vēl neesmu no šejienes gājusi uz puškina ielu, tā šķiet tik tālu, es taču vairs nedzīvoju avotu ielā. pa logu vispār visa pilsēta šķiet tāla, it īpaši, kad skaties no sestā stāva. nevaru iedomāties sevi tur lejā, nevaru iztēloties sevi veicam šo pastaigu, ne šodien. ir jāatpūšas. bet grūti, mana istaba ir haoss jo visu laiku bija jāmeklē drēbes un jānoliek lietas "uz brīdi" pirms došanās laukā un nav bijis brīdis nolikt visu pa vietām un tāpēc visur ir tukšas ūdensglāzes un veļa, noņemta no žāvētāja, bet neielikta skapī, jo skapī ir maisi ar gružiem, kurus es aizmirstu iznest laukā uz miskasti, nu, un tad vēl kaķis izgāza alu un uz grīdas ir traips, kas jāsaslauka, vēl uz grīdas ir mati, jo es griezu čolku, saprotiet, viss ir visur un tik daudz ka man sākas stress ieejot pa durvīm, nezinu, no kura gala ķerties klāt un krītu panikā un beigās izvēlos sēdēt viesistabā un nomākti pīpēt pie loga. nu nav viegli, karoč, ja man jau vispār ļoti patīk izrīvēties izviļāties utt ar cilvēkiem bet pēdējo trīs dienu laikā es esmu runājusies ar kādiem, nezinu, 30-50 cilvēkiem, un šodien es gribu vnk skatīties vidjikus un ēst friškas jo rīt ir pirmdiena un man būs jāstrādā bet kaut kad taču ir arī jāatpūšas, nu lūk nu lūk nu lūk post comment

sapņi [18 Nov 2022|04:19pm] pēdējā laikā bieži sapņoju, ka braucu ar vilcienu, un aizbraucu vai nu nepareizajā virzienā vai garām savai pieturai un galu galā nonāku vienā vietā - sarkandaugavā. Ziniet kā, parasti sapņi ir tādas vnk filmiņas, man nešķiet, ka tajos ir kaut kas īpaši zīmīgs, bet šitie vilcieni un sarkandaugava... un es ar vilcienu uz sarkandaugavu nekad neesmu braukusi nemaz. sarkandaugavā bijusi gan es esmu. kad bērnībā tikko no tukuma pārvācāmies uz rīgu, pirmos mēnešus mēs dzīvojām sarkandaugavā. nu, tā, nezinu, man laikam šķiet, ka tie sapņi atspoguļo kaut kādus procesus manā psihē, kaut kādus manā apziņā vēl neesošus un neuztvertus. ļoti interesanti, katrā ziņā. 1 comment|post comment

es vairs nejūtos kā pusaudzis [10 Aug 2022|07:43am] ik pa laikam pēkšņi pielec ka atkal esmu palikusi vecāka. ne gadu bet sajūtas ziņā. kā tāda dzimšanas diena, tikai varbūt ne precīzi reizi gadā, dažkārt reizi divos vai pat piecos. un man šķiet ir jāpaiet ilgam laikam lai pēc skolas beigšanas atkratītos no sajūtas bērni/skolēni - pieaugušie/skolotāji&vecāki. vēl ilgi tu jūties kā pusaudzis, sāc pirmo darbu, neko nezini un nesaproti, mēģini to saprast pats, atrast savu pieeju, savu vietu, esi drausmīgi apjucis ak dievs tas vispār ir drausmīgs posms bet ļoti aizraujošs protams nupat es staigāju pa savu tukšo īrēto dzīvokli jo jau septembrī atkal ievācos dzīvoklī ar dzīvokļbiedriem bet pagaidām te esmu viena viena viena un tieši beidzot sākusi pierast un bāc. nu ja, es staigāju un pa ceļam padzēros ūdeni, aplēju puķi, pacēlu nokritušu lietu un kad pamanīju sevi to darām sajutos tā it kā vērotu kādu pieaugušu cilvēku. es paskatījos spogulī un arī tur es izskatos nogatavojusies, mani vaibsti ir skaidri nevis nesaprotami kā pusaudzim un es esmu pieradusi pie savas sejas man tā vairs nešķiet vienmēr neglīta kā agrāk jā es arvien biežāk nejūtos neglīta pat drīzāk jūtos smuka esmu atklājusi ka priecājoties izskatos ļoti piemīlīgi, ka man ir skaistas zaļganbrūnas siltas acis, glīti uzacu kauli, skaisti, augsti vaigu kauli, lūpas jaukas ar cupids bow, mani mati ir mazgāti ar labu šampūnu un palikuši biezāki tie izskatās veselīgi un deguns ir skaidrs un izteiksmīgs. vienkārši žēl ka tik izteiktus vaibstus telefona kamera padara pārspīlētus un vienmēr ir pārlieku būtiska pareizā gaisma citādi mana seja var pilnībā pārvērsties. tas, ko es gribētu, ir spēt arvien vairāk skatīties pasaulei acīs, konfrontēt to, būt godīgai, nepieķerties sev, nebaidīties. tā ir tieša bērnības trauma kur paziņoju mammai ka saplēsu glāzi un uz mani sāka aurot un es neapzināti iemācījos ka patiesības par sliktām lietām teikšana tiek sodīta tāpēc ir jāmelo un jāizvairās un jādomā attaisnojumi. bet es gribu varētu godīgi pateikt SVARĪGAS lietas un nemīzt un kļūt neievainojama tajā ka esmu pati atklājusi visas savas kārtis un man ne no kā nav jābaidās. manī pēkšņi un šķietami no nekurienes ir parādījušās mīlestības jūtas pret kādu puisi. kā vienmēr, tas notiek pats no sevis, man neizvēloties. es to noliedzu un noliedzu, bet, tikko kā pieņēmu, tas mani pārņēma kā vilnis un aizrāva sev līdzi tikai tagad divas nedēļas vēlāk vai vairāk es sāku atgūt elpu un stabilitāti. sajūta nepazūd, tā vienkārši nav vairs tik pārņemoša kā sākumā, kad manam ķermenim cauri visu dienu gāja tirpiņas, kad es nespēju beigt smaidīt. tāda pārmērīga ekstāze ir bīstama, jo tai viegli pārdegt un tad parādās sāpes un kauns un vaina un greizsirdība un mazvērtības sajūta. bet es pietiekami ātri attapos palaist savu izmisīgo BPD traumas radīto pieķeršanos vaļā un tagad viss ir okei. sajūta ir savaldīta, iejūgta kā zirgs kas rāmi rikšo, lai arī spēcīgi. mans fokuss aizvien ir vērsts viņā. man patīk ar viņu sarakstīties un apskauties un tās ir divas manas vismīļākās lietas. un man patīk uz viņu skatīties. kaut kā šitā man kopā ir bijis nu jau vien 3-4 reizes. tas klikšķis iekšienē. apnika rakstīt paldies dienasrgrāmatiņ post comment

07.07. 22. sākot ar brīdi kad devos makšķerēt līdz 08.07. brīdim kad devos gulēt [11 Jul 2022|02:07am] xxx vispirms mēs gribējām iet uz ezeru tomēr tuvāks dīķis piedod aizmirsu nenopirku sulu bet gurķīšus tev jāpiekrīt šis šņabis vispār negaršo pretīgi es noķēru divas zivis ļoti mazas tu noķēri vienu un nositi ar manām šķiltavām un pēcāk izbaroji pīlēm nākamajā dienā atzini ka neesi varējis pludiņu saskatīt raibajos koku atspulgos mums pazuda šķiltavas un mani apčurāja mīzene bet tu izlēji gurķu burku un aizmirsi vienu no divām makšķerēm tas nekas nekas arī ka iegāji veikalā bet aizmirsi izslēgt tumbiņas līdz pārdevēja palūdza tev izslēgt mūziku (pink floyd) tu neko vairāk neatceries nav arī nekā interesanta ar ļaudīm uz balkona saskandinājām mazītiņas glāzītes tu stāstīji ka tev nesen piedzimis dēls tad atslēdzies pavisam ieradās furgons ar kaimiņu un kaimiņa šņabi tu nevarēji samaksāt 50 eur par septiņiem litriem kandžas jo biji aizmidzis virtuvē uz grīdas pa nakti zem manas segas bija palīdis puisis netīriem matiem un kurpēm kājās tomēr šķita ka būtu nepieklājīgi viņu modināt un traucēt miegu lai paziņotu ka veikts nesaskaņots privātās robežas pārkāpums sapņoju kā konfrontēju puisi ar sliktajām manierēm pie brokastgalda iztēlojos ka palieku ļoti nikna kliedzu uz viņu ļoti dusmīgi neviens mani tādu nav redzējis tomēr visiem šajā kontekstā tas šķiet ļoti iespaidīgi atradu vakardienas kafiju bet tajā - savādu konsistenci atradu gaitenī pustukšu ūdenspudeli pēc garšas ūdens papaijāju kaķi aiz ausīm visi vēl bija aizmiguši brokastīs apēdu sešas siermaizītes trīs dienas nebiju ēdusi ārā atkal lija lietus bet mēs tomēr tikām līdz autobusam sausi tur tu izkāpi kaut kādā pagriezienā es - līdz rīgai jutos ļoti nogurusi post comment

navigation [ viewing | 120 entries back ] [ go | earlier/later ]