"Vai ir iespējams neatgriezeniski nodarīt kaitējumu esamībai un mūsu iespējai tai pietuvoties? Vai pārāk klajš robežas pārkāpums var atņemt turpmākas iespējas tuvoties un saprast? Kā neatgriezeniski sabojātas attiecības, ko iezīmē fizisks telpas pārkāpums, aizsegtā uzlaušana. Vai arī citādāk, esamība ir kā ūdens klajš, ko var saduļķot, bet pēc laika, kad tas ir nomierinājies, pat lielākais grēcinieks drīkst tuvoties tai atkal – jo vārdi nolietojas, un līdzīgi kā tas darbojas dievlūdzējiem, kur vārds ir jāatrod īstajā veidā dzīvs no jauna, tā arī nepareizie vārdi apdziest, aizblāv un kā sevī aizdzīstoša rēta esamība sniedz sevi atkal no jauna."

/HM