Vispār jūtos drausmīgi. Jūtos kā briesmīgs draugs. Gribu atbalstīt viņus, palīdzēt viņiem, padarīt viņu dzīvi labāku, bet man ir tik maz spēka un tik daudz sāpju, ka viņi galu galā ir tie, kuri atkal un atkal palīdz man un uzklausa mani un man bail, ka viņi pārgurs un aizies un es nezinu, ko darīt. Man vajag atbalstu, bet es arī gribu atbalstīt, bet man šķiet, ka man mēdz to nelūgt, jo es taču esmu tik kaut kāda trausla un mani vajag sargāt. Es negribu no viņiem izolēties, bet brīžiem gribas, lai vnk neuzgrūstu to slogu, kas esmu es. Es negribu būt egoists, bet lai ko es darītu, man ir kauns par sevi, par to, ka man visu laiku kaut kas kaiš, ka es par sevi domāju. es nezinu