krāsas
jautājums: “kā tu jūties?”
kā lai uz tādu vispār sniedz atbildi? sajūtas taču ir kā parfīms, tas ir dažādu toņu, noskaņu kopums, turklāt tās nav statiskas, tās nepārtraukti ieņem un zaudē savu formu. ir, protams, tādi vārdi, kuri itkā apraksta sajūtas, noskaņojumus, emocijas - prieks, dusmas, skumjas - bet tie ir nepietiekami, pārāk plaši, pārāk galēji. tas ir kā pateikt, ka debesis ir zilas, it kā ar to būtu gana, lai iztēlotos, kādā krāsā ir debesis.
agrāk es redzēju tēlus, tāpēc es sāku rakstīt dzeju, lai sintezējot dažādus tēlus un metaforas mēģinātu darināt pēc iespējas precīzāku sajūtas attēlojumu. tad es saņēmu tavu roku un aizvēru acis un, kad tu jautāji “kā tu jūties?” es nevarēju atrast nevienu tēlu vai vārdu, to vietā es redzēju dzeltenu krāsu. bet tā nebija vienkārši dzeltena krāsa, tāpat kā nevar būt vienkārši priecīga sajūta. kad saku “dzeltens”, tad iedomājos par bērnu flomasteru dzelteno vai pieneņu dzelteno, bet tagad es zinu vairāk: tur bija safrāndzeltens, pieneņdzeltens, medusdzeltens, kameņdzeltens, kanārijdzeltens, zelta un saulespuķu dzeltens, tuskānas un dzintardzeltens, mikado, duriana, sēra, kadmija, gaiša hroma, uguns, impērijas dzeltens. spāņu un ķīniešu dzeltens. saules, dāliju, zelta magoņu, meloņu, kliņģerīšu dzeltens. un es atbildēju: “saules krāsā”.