nekurzeme [entries|friends|calendar] zilnezal [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

šodien gribu palikt mājās [20 Nov 2022|04:48pm] esmu nogurusi. jau trīs dienas notiek visādas svinības. šī ir ceturtā. pēc stundas man vajadzētu doties, iet cauri centram, atrast labāko ceļu, nekad vēl neesmu no šejienes gājusi uz puškina ielu, tā šķiet tik tālu, es taču vairs nedzīvoju avotu ielā. pa logu vispār visa pilsēta šķiet tāla, it īpaši, kad skaties no sestā stāva. nevaru iedomāties sevi tur lejā, nevaru iztēloties sevi veicam šo pastaigu, ne šodien. ir jāatpūšas. bet grūti, mana istaba ir haoss jo visu laiku bija jāmeklē drēbes un jānoliek lietas "uz brīdi" pirms došanās laukā un nav bijis brīdis nolikt visu pa vietām un tāpēc visur ir tukšas ūdensglāzes un veļa, noņemta no žāvētāja, bet neielikta skapī, jo skapī ir maisi ar gružiem, kurus es aizmirstu iznest laukā uz miskasti, nu, un tad vēl kaķis izgāza alu un uz grīdas ir traips, kas jāsaslauka, vēl uz grīdas ir mati, jo es griezu čolku, saprotiet, viss ir visur un tik daudz ka man sākas stress ieejot pa durvīm, nezinu, no kura gala ķerties klāt un krītu panikā un beigās izvēlos sēdēt viesistabā un nomākti pīpēt pie loga. nu nav viegli, karoč, ja man jau vispār ļoti patīk izrīvēties izviļāties utt ar cilvēkiem bet pēdējo trīs dienu laikā es esmu runājusies ar kādiem, nezinu, 30-50 cilvēkiem, un šodien es gribu vnk skatīties vidjikus un ēst friškas jo rīt ir pirmdiena un man būs jāstrādā bet kaut kad taču ir arī jāatpūšas, nu lūk nu lūk nu lūk post comment

sapņi [18 Nov 2022|04:19pm] pēdējā laikā bieži sapņoju, ka braucu ar vilcienu, un aizbraucu vai nu nepareizajā virzienā vai garām savai pieturai un galu galā nonāku vienā vietā - sarkandaugavā. Ziniet kā, parasti sapņi ir tādas vnk filmiņas, man nešķiet, ka tajos ir kaut kas īpaši zīmīgs, bet šitie vilcieni un sarkandaugava... un es ar vilcienu uz sarkandaugavu nekad neesmu braukusi nemaz. sarkandaugavā bijusi gan es esmu. kad bērnībā tikko no tukuma pārvācāmies uz rīgu, pirmos mēnešus mēs dzīvojām sarkandaugavā. nu, tā, nezinu, man laikam šķiet, ka tie sapņi atspoguļo kaut kādus procesus manā psihē, kaut kādus manā apziņā vēl neesošus un neuztvertus. ļoti interesanti, katrā ziņā. 1 comment|post comment

es vairs nejūtos kā pusaudzis [10 Aug 2022|07:43am] ik pa laikam pēkšņi pielec ka atkal esmu palikusi vecāka. ne gadu bet sajūtas ziņā. kā tāda dzimšanas diena, tikai varbūt ne precīzi reizi gadā, dažkārt reizi divos vai pat piecos. un man šķiet ir jāpaiet ilgam laikam lai pēc skolas beigšanas atkratītos no sajūtas bērni/skolēni - pieaugušie/skolotāji&vecāki. vēl ilgi tu jūties kā pusaudzis, sāc pirmo darbu, neko nezini un nesaproti, mēģini to saprast pats, atrast savu pieeju, savu vietu, esi drausmīgi apjucis ak dievs tas vispār ir drausmīgs posms bet ļoti aizraujošs protams nupat es staigāju pa savu tukšo īrēto dzīvokli jo jau septembrī atkal ievācos dzīvoklī ar dzīvokļbiedriem bet pagaidām te esmu viena viena viena un tieši beidzot sākusi pierast un bāc. nu ja, es staigāju un pa ceļam padzēros ūdeni, aplēju puķi, pacēlu nokritušu lietu un kad pamanīju sevi to darām sajutos tā it kā vērotu kādu pieaugušu cilvēku. es paskatījos spogulī un arī tur es izskatos nogatavojusies, mani vaibsti ir skaidri nevis nesaprotami kā pusaudzim un es esmu pieradusi pie savas sejas man tā vairs nešķiet vienmēr neglīta kā agrāk jā es arvien biežāk nejūtos neglīta pat drīzāk jūtos smuka esmu atklājusi ka priecājoties izskatos ļoti piemīlīgi, ka man ir skaistas zaļganbrūnas siltas acis, glīti uzacu kauli, skaisti, augsti vaigu kauli, lūpas jaukas ar cupids bow, mani mati ir mazgāti ar labu šampūnu un palikuši biezāki tie izskatās veselīgi un deguns ir skaidrs un izteiksmīgs. vienkārši žēl ka tik izteiktus vaibstus telefona kamera padara pārspīlētus un vienmēr ir pārlieku būtiska pareizā gaisma citādi mana seja var pilnībā pārvērsties. tas, ko es gribētu, ir spēt arvien vairāk skatīties pasaulei acīs, konfrontēt to, būt godīgai, nepieķerties sev, nebaidīties. tā ir tieša bērnības trauma kur paziņoju mammai ka saplēsu glāzi un uz mani sāka aurot un es neapzināti iemācījos ka patiesības par sliktām lietām teikšana tiek sodīta tāpēc ir jāmelo un jāizvairās un jādomā attaisnojumi. bet es gribu varētu godīgi pateikt SVARĪGAS lietas un nemīzt un kļūt neievainojama tajā ka esmu pati atklājusi visas savas kārtis un man ne no kā nav jābaidās. manī pēkšņi un šķietami no nekurienes ir parādījušās mīlestības jūtas pret kādu puisi. kā vienmēr, tas notiek pats no sevis, man neizvēloties. es to noliedzu un noliedzu, bet, tikko kā pieņēmu, tas mani pārņēma kā vilnis un aizrāva sev līdzi tikai tagad divas nedēļas vēlāk vai vairāk es sāku atgūt elpu un stabilitāti. sajūta nepazūd, tā vienkārši nav vairs tik pārņemoša kā sākumā, kad manam ķermenim cauri visu dienu gāja tirpiņas, kad es nespēju beigt smaidīt. tāda pārmērīga ekstāze ir bīstama, jo tai viegli pārdegt un tad parādās sāpes un kauns un vaina un greizsirdība un mazvērtības sajūta. bet es pietiekami ātri attapos palaist savu izmisīgo BPD traumas radīto pieķeršanos vaļā un tagad viss ir okei. sajūta ir savaldīta, iejūgta kā zirgs kas rāmi rikšo, lai arī spēcīgi. mans fokuss aizvien ir vērsts viņā. man patīk ar viņu sarakstīties un apskauties un tās ir divas manas vismīļākās lietas. un man patīk uz viņu skatīties. kaut kā šitā man kopā ir bijis nu jau vien 3-4 reizes. tas klikšķis iekšienē. apnika rakstīt paldies dienasrgrāmatiņ post comment

07.07. 22. sākot ar brīdi kad devos makšķerēt līdz 08.07. brīdim kad devos gulēt [11 Jul 2022|02:07am] xxx vispirms mēs gribējām iet uz ezeru tomēr tuvāks dīķis piedod aizmirsu nenopirku sulu bet gurķīšus tev jāpiekrīt šis šņabis vispār negaršo pretīgi es noķēru divas zivis ļoti mazas tu noķēri vienu un nositi ar manām šķiltavām un pēcāk izbaroji pīlēm nākamajā dienā atzini ka neesi varējis pludiņu saskatīt raibajos koku atspulgos mums pazuda šķiltavas un mani apčurāja mīzene bet tu izlēji gurķu burku un aizmirsi vienu no divām makšķerēm tas nekas nekas arī ka iegāji veikalā bet aizmirsi izslēgt tumbiņas līdz pārdevēja palūdza tev izslēgt mūziku (pink floyd) tu neko vairāk neatceries nav arī nekā interesanta ar ļaudīm uz balkona saskandinājām mazītiņas glāzītes tu stāstīji ka tev nesen piedzimis dēls tad atslēdzies pavisam ieradās furgons ar kaimiņu un kaimiņa šņabi tu nevarēji samaksāt 50 eur par septiņiem litriem kandžas jo biji aizmidzis virtuvē uz grīdas pa nakti zem manas segas bija palīdis puisis netīriem matiem un kurpēm kājās tomēr šķita ka būtu nepieklājīgi viņu modināt un traucēt miegu lai paziņotu ka veikts nesaskaņots privātās robežas pārkāpums sapņoju kā konfrontēju puisi ar sliktajām manierēm pie brokastgalda iztēlojos ka palieku ļoti nikna kliedzu uz viņu ļoti dusmīgi neviens mani tādu nav redzējis tomēr visiem šajā kontekstā tas šķiet ļoti iespaidīgi atradu vakardienas kafiju bet tajā - savādu konsistenci atradu gaitenī pustukšu ūdenspudeli pēc garšas ūdens papaijāju kaķi aiz ausīm visi vēl bija aizmiguši brokastīs apēdu sešas siermaizītes trīs dienas nebiju ēdusi ārā atkal lija lietus bet mēs tomēr tikām līdz autobusam sausi tur tu izkāpi kaut kādā pagriezienā es - līdz rīgai jutos ļoti nogurusi post comment

hiperfokuss [28 May 2022|03:25pm] [ music | Leonard Cohen - Is This What You Wanted ] Savu brīvo laiku veltu divām nodarbēm - vai nu dodos uz vietējiem kultūras pasākumiem kur runājos ar draugiem, paziņām un jauniem cilvēkiem vai arī rakstu dzeju. Jūtos apsēsta ar to - ar rakstīšanu. Daru to katru mīļu brīdi. Katrs brīdis, kad nerakstu, ir brīdis, kad varu pazaudēt dzejoli. Lielāko tiesu laika neko jēdzīgu nesanāk uzrakstīt, teikumi nenāk, vai arī nāk sākumā bet tad apstājas. Nav tā, ka rakstu tikai, lai rakstītu - man kaut kas dziļi galvā niez un sāp un grib tikt pateikts bet man kā aklajam ir jāmin pa vārdu un konceptu un tēlu taustiņiem un jācer, ka tie to atsvabinās. Ja piedzimst vesels dzejolis, to uzreiz var atpazīt. Dažkārt tas ir pāragri dzimis - es to apmeklēšu pēc pāris dienām vai mēnešiem un varbūt tad tas turpināsies. Es cenšos atrast metodi, lai gan zinu, ka tā nevar būt pārmēru strikta. Pirms kādas nedēļas izmisusi nolēmu uzrakstīt savam mīļākajam dzejniekam Raupam feisbukā vaicājot pēc metodes, tehnikas, padoma, kaut kā, kur aizķerties un saņēmu ļoti garu skaistu vēstuli bet galvenais, galu galā, ir šis: "Nevienu atbildi nevienu dzejoli nedrīkst izdomāt - viss ir jāizsauc, jāpievilina, lai dabūtu lejā, uzskati to par rituālu, metodi, kad trāpīsi uz īsto vārdu, tu to pamanīsi, un īstais vārds izsauks nākamo tāpat kā jebkura jēga izsauc nākamo jēgu." Un tā nu es vilinu - daru to skaidrā, reibumā, negulējusi, izgulējusies, cilvēku vidū, viena pati, klusumā, pie dažādas mūzikas, lasot līdzi balsī, lasot baltiem burtiem uz melna fona un melniem burtiem uz balta, rakstot ar dažādiem fontiem dažādās platformās, rakstot ar roku, rakstot no nejauši izvēlēta vārda, rakstot par kaut ko, rakstot par neko un visu, rakstot par pretīgām lietām, rakstot lauztās rindiņās, rakstot kā prozu, rakstot vairāk prozu ne dzeju, vairāk dzeju ne prozu, utt utt utjpr. Un dažkārt tas notiek. Klikšķis notiek. Dievs atnāk un iepūš man ausī. Tāpēc es turpinu. Tuvāk bezgalībai dievam mūžībai u.c. 1 comment|post comment

jaunumi [09 May 2022|02:07am] iznāca dakšas "avīzes nosaukums" trešais numurs vairumu tekstu savācu es arī izdomāju tēmu tēma ir "absolūti subjektīva pieredze" avīze ir brīnišķīga pērciet lasiet ir labs bieza arī liekas ka pārgājis ziemas smagums vairāk vai mazāk uzrakstīju vairākus labus dzejoļus vismaz pagaidām liekas labi gatavoju krājumu nr.2 jo sakrājušies teksti pa trim gadiem gribas tos sakopot salikt kopā un doties tālāk visu dienu ar māru pie manis rakstījām tagad atnāca betija un dakša atnesa jaunās avīzes dzeram šampanieti un vīnu nujā kas vēl eju uz darbu jau astoņus mēnešus man patīk ka pie darba ir parks man patīk ēst pusdienas kopā ar edgaru viņš tagad dzīvo turpat kur es 2021 gada sākumā skats ir brīnišķīgs sāķumā bija ļoti sirreāli man ir kaķis kopš marta sākuma man ir kaķis viņu sauc ostins viņš guļ klēpī daudz un dod bučas nesen viņam palika astoņi mēneši mārai ir suns tikpat ilgi bet jaunāks mīļš dzejolis viņu sauc ta lūk īsumā post comment

vienmēr kaut kas ir jādara [24 Apr 2022|04:48pm] šodien jāizdara sekojošais: 1) galds ir noklāts ar pārāk daudz lietām - jāatrod tām sava vieta 2) uz grīdas ir izbirusi zeme un kaķu smiltiņas - jāsaslauka 3) visas krūzes ir pilnas ar pusizdzertu c vitamīna+ūdens maisījumu - jāizmazgā 4) sakrājušās pārlieku daudz drānas, ko neesmu vilkusi jau gadu vismaz - jāsašķiro 5) jāpārskata manuskripts - jāizņem laukā visi teksti kas nešķiet lieliski 6) būtu labi beidzot aizšpaktelēt caurumus un plaisas viesistabas sienās, lai varētu to beidzot nokrāsot smuki baltu (tagad ir netīri balta) 7) kaķis kļuvis destruktīvs no garlaicības - jāpaspēlējas 8) būtu labi kaut ko apēst - manna putra? 9) puķes piepīpētā istabā - jāapsmidzina ar ūdeni 10) visas lietas, kas jānopērk (veļas grozs, aizkaru štanga, puķu podi, melnzeme, jauni gultas pārvalki, grāmata par manifestiem, sausais šampūns, divas lielas bļodas (ir tikai viena, tāpēc nevaru uztaisīt tiramisu), skropstu tuša, pepsis........) ir jāpieraksta kaut kādā vienā vietā 11) jāmēģina pabeigt divus pirms gada iesāktus dzejoļus 12) iespējams vēl kaut kas ko esmu piemirsusi šobrīd - tas jāatcerās post comment

ekshibicionisms [09 Apr 2022|06:33pm] šodien beidzot uzzināju, kā to vārdu rakstīt. es apskaužu cilvēkus, kuri spēj kaut uz mirkli neizjust absolūto eksistēšanas fakta watafaku. es apskaužu cilvēkus, kuriem šķiet ka tas ir vnk stilīgs jaunās paaudzes prikols. bet te es sēžu. eksistēju pat sevišķi necenšoties. esmu dzīva. neko tā pa īstam nekontrolēju. un vienīgais, kas mani attur no absolūtas, paniskas prāta zaudēšanas ir vecā labā ticība. Kam? Kaut kam labam. Vienkāršības labad varu to dēvēt par ticību labajam. Lai vai kas notiktu, ir jātic labajam. Viss ir uz labu. Mēsli, ko jābrien tagad ir mēslojums gaišai un laimīgai nākotnei, ko citādi neiegūt. Es priecājos par to, ka uz mani vienmēr ir iedarbojies placebo, pat tad, ja zinu, ka tas ir placebo. Un mani priecē, ka par spīti tam, cik dziļi apzinos visa arbitrārismu un nejaušību un to, ka tikai pateicoties manām smadzenēm visas šīs nejaušās lietas var veidot kādu saprotamu naratīvu ar mani galvenajā lomā, par spīti tam ka apzinos ka jebkuru darbību var aizvietot ar citu un galu galā tā būs tikai darbība, jo morālo vērtību tam piešķir vienkārši balstoties pastāvošajās vispārpieņemtajās konvencijās (skat. - nogalināt cilvēku = slikti, bet, ja karā = godājami. mīlēt citu = labi, ja vien negrib mīlēt arī fiziski; tādā gadījumā = atkarīgs no laika un teritorijas. zagt un laupīt = slikti, ja vien neesi korporācija ar monopolu vai spiegs citā valstī, u.t.t.) jā, par spīti tam visam es tomēr turpinu ticēt. Ai bet ziniet viss ir blēņas, neviens mēs neko nerubījam. Es gribētu lai man nav tik tumši un smagi. Man pietiktu ar to. Esmu ļoti nogurusi no tā, kas man gulstas virsū. Viss citādi lēnām lūst. Varbūt ir lūzis jau gadiem. Es nezinu, kā būt. Man ir slimība, kas liek man justies slimai. Tas ir jēdzīgāk, kā pirmo reizi izlasot, var izklausīties. Tas ir kaut kas līdzīgs hipohondrijai, bet ne līdz galam. Tas ir kaut kāds pielipis nelaimīgums, kas cenšas sevi realizēt liekot man justies tā, it kā man viskaut kas nebūtu kārtībā. man viss ir kārtībā. ja neskaita nelaimīgumu. es gribētu lai tas mani atstāj. es ceru, ka man pietiks nauda antidepresantiem un es atradīšu recepti. tas palīdz. galvenais izdzīvot līdz vasarai. vasarā viss ir labāk. būs ok. 3 comments|post comment

šūpļa dziesma ko bērnībā man dziedāja māte un viņai viņas māte un viņai viņas māte un kurai es vēl, [27 Feb 2022|09:48am] ..un kurai es vēl, paldies dievam, atceros pilnīgi visus vārdus, liriku lapās nekad neskatos, tas šķiet kaut kā svēti, zināt kaut ko, jo tev tas mutiski nodots, tas nekas, ka to arī citi zina. es karā(i) aiziedam(i)s es karā(i) aiziedam(i)s atstāj' māsu šūpulī atstāj' māsu šūpulī no kariņa pārnākdams no kariņa pārnākdams atrod lielu rakstītāj atrod lielu rakstītāj pavaicāju māmiņai pavaicāju māmiņai kas tā lielā rakstītāj kas tā lielā rakstītāj tā dēliņi tav' māsiņ tā dēliņi tav' māsiņ ko atstāji šūpulī ko atstāji šūpulī rakst' māsiņa rakstīdam rakst' māsiņa rakstīgam izrakst kara karodziņ izrakst kara karodziņ raksti zaļu vai sarkan' raksti zaļu vai sarkan' mūžam manis neredzēs' mūžam manis neredzēs' 1 comment|post comment

[17 Feb 2022|01:29pm] man nekad nav paticis gaidīt post comment

man jāatcerās [14 Jan 2022|06:27am] Šodien es biju darbā (nebija viegli; daudz līgumu jāiznēsā šurpu turpu), nopirku rozā botas (jo esmu pierakstījusies uz sporta zāli un rīt man ar alisi pusdienlaikā jāiet to pirmo reizi izmēģināt), dzēru šampanieti pie Māras (jo mēs nospriedām, ka šobrīd mūsu dzīvē ir fāze, kad katru dienu dzeram šampanieti), braucu uz pārdaugavu (satikt sen neredzētu draugu), satiku četrus gadus neredzētus ļaudis (ar kuriem papļāpāju par kriptovalūtām, mammām un seksa rotaļlietām), atbraucu mājās, klausos "The Future Sound of London" un domāju uzpīpēt. Laba diena. post comment

[28 Dec 2021|04:38am] tūkstošs tūkstoš tukšumu tuksnis trieciena pārtrūcis trulumu notrauš es redzu tavs trauslums traucas projām pār trotuāru teatrāli notraukdams mitrumu tās nav asaras tie ir sviedri tramīgi notrūkst kā pogas kā trūkstošas tramvaja troses trrrp trrrp trrrp trūdēšana transmutējas trauksmē post comment

"I" [14 Dec 2021|11:36pm] Debesis izsmērētas pret ielām Tu kaut kur dodies tava ēna Aizķeras ceļu stabos Mute pilna dūmiem es zinu Kā tas ir - svilt Tik ļoti ka sviedri Tek cauri acīm Sejai pāri sudraba līnijas novelkot Asfalts ķeras pie zolēm arī tas Zin ka tu negribi nonākt galā Kur istaba pilna sašķobītu vārdu Tie spiežas cauri logiem kā liesmas Kad ugunsgrēka laikā pārlieku ātri Esi tos atplēsis vaļā Arī es tur esmu bijis es zinu Kā smaržo gaiss kad tu nemaz Negribi elpot Un acis kurās tu skaties lūdzot Ir melni stobru caurumi Nomērķēti pret siltāko vietu To kurai sekojot nāci šurp Iztrūkst sirdspuksts kā zinot Ka esi ieradies Pielikt tam punktu post comment

mācos komatus [14 Dec 2021|11:30pm] skola pilnīgs bullshits neurodiverģentiem cilvēkiem. es nekad neesmu spējusi iekalt, informācija manā galvā paliek tikai tad, ja man ir skaidrs tieši KĀPĒC kaut kas kaut kā notiek. Tikai caur "case study", t.i., konkrētu problēmu un konkrētu risinājumu un izpratni es spēju jelko iemācīties. Stundām ilgi bāzt galvā teoriju un praktizēt tikai tā, ka tev atzīmē nepareizās atbildes bet neko īsti pat nepaskaidro ir vnk bezjēdzīgi. Pirmie deviņi skolas gadi vnk laika nosišana, vismaz manā pieredzē. Viss, ko es dabūju, bija social anxiety, zems pašvērtējums un utis. Pat draugus es dabūju tikai vidusskolā, kas vismaz aizpilda "sociālas iemaņas" ķeksīti lietās, ko vari apgūt skolā. Un laika menedžmentu un informācijas izpēti es apguvu augstskolā. Vnk briesmīgi. Labi, ka man tik ļoti patika grāmatas, jo tas bija vienīgais veids, kādā es apguvu valodu. Vnk tāda sajūta, ka vairumam cilvēku skolas pieredze bija tāda, ka to, ko prati, to jau prati un vnk garlaikojies, bet to, ko nemācēji - nu, varēji dzīvot ar sešiniekiem, haļavu, špikeriem un īstermiņa atmiņu. Tagad strādājot ar tekstu sāku normāli apgūt komatus. Skolā tā arī normāli tos neiemācījos, jo skolotājai vnk bija tāda "nu tev jau šo vajadzētu saprast" attieksme, kas atturēja trešo reizi uzdot jautājumu (man ir slikta atmiņa, man vajag vairākas reizes pārjautāt, lai es droši zinātu, ka atminos pareizi.) Nožēlojami. Kā labāk apgūt komatus? Kur meklēt labu info? Nu, visu ko atrodu, bet varbūt kādam še ir labs padoms? Paldies. P.S. ko darīt ar impostera sindromu? Darbā mani mierina, ka neviens nav piedzimis par izcilu [profesija]. Bet tāpat jūtos briesmīgi, kaut pārbaudes laiku izturēju un mani apmāca un nedusmojas. Baidos, ka vilsies. 1 comment|post comment

viss ir kārtībā [30 Nov 2021|10:42am] pilsēta ir balta un maza. beidzot esmu nomodā no rīta. protams, negulēju. mazā ziemeļu rīga, tik piemīlīgām bruģa ielām. un cilvēku tik maz. gluži tādas es vienmēr iztēlojos mazas ziemeļu pilsētiņas. draudzīgas, mājīgas. visi uz vietas, visi tuvu, visi blakus. visi te. veikals pie mājas. trīs kvartālus tālāk dzīvo māra. vēl četrus kvartālus tālāk - betija. kaut kur pa vidu - paula lūcija - viņa vēl nav aicinājusi ciemos. un pāri vienam no tiltiem dzīvo alise. un tam visam pa vidu vēl citi draugi dzīvo. visu mūžu man nebija savs rajons, jo dzīvoju centrā un daudz pārvācos. tagad man ir savs rajons - avotu iela - un visi te dzīvo. un ir jauki. mans darbs ir pie parka, pie iespējams skaistākā rīgas parka - kronvalda parka. tur ir tik labas taciņas, tiltiņi, kanāls un koki un vecā bioloģijas fakultāte. fakultātes augšējā stāvā beātei ir studija un tur mēs šujam suursnas. pavisam netālu ir elizabetes iela - pusgadu tur bija manas mājas. tur bija arī kaķis, kas nebija mans, bet kuru es mīlēju. vairs viņu nesatieku. žēl, ka nevar apciemot tikai kaķi, ne saimnieku. jā. apkārt ir daudz parku. ziedoņdārzs pavisam tuvu mājām, bet tur es neeju, pārāk smagi. ir vērmanes dārzs, tur es arī neeju, jo var redzēt ielu cauri parkam, lai kur tu stāvētu. vasarās tur mēdz būt jauki, bet vienai sēdēt man nepatīk kopš tās reizes, kad man uzplijās vecs kristietis un gribēja, lai skaļi lūdzos. pie kanāla var barot pīles, agrāk mēs to darījām daudz, it īpaši bērnībā un vidusskolā ar draugiem, pirms doties uz koncertu depo. ir esplanāde, tur ir rainis un mākslas akadēmija, un tur vienmēr kāds vaicā man cigareti. jā, un tad vēl ir vecrīga, arī tur es īsti neeju. pie vecrīgas ir mana vecā fakultāte. mana vismīļākā fakultāte. bet vairs es tur neeju. mans laiks tur ir beidzies. un tas bija labs laiks. otrpus vecrīgai ir daugava. pie daugavas nepilngadīgie smēķē. otrā pusē ir gaismas pils un DACs, tur esmu pavadījusi daudzas naktis lasot un rakstot un dzerot dārgu automātu kafiju par pēdējām kapeikām, sakasītām caurumainās kabatās. reiz bija ļoti auksti, mīnus divdesmit pieci, un mēs ar patrīciju gatavojāmies trijos naktī doties pie viņas uz mājām, un pirms tam saģērbām dučiem džemperu, getras, man bija šalle, cepure un liels lakats sasprausts ar saktu. vārtrūmē pie gaismas pils mēs apstājāmies un ierāvām mokas malku vai ko tamlīdzīgu, lai sasildītos. tur netālu arī ir arkādijas parks, tam netālu dzīvoja lapsa ar vecākiem. tagad lapsa dzīvo lastādijā. varbūt mums ar žurnālu lastādijā būs telpas, tāds kā ofiss un žurnālu izsniegšanas vieta. tas varētu būt jauki. tur ir jauki. jā, un vēl tālāk ir imanta, tur es gāju vidusskolā. tur apkārt ir mežs un daudzstāvenes, un ja nav slinkums, var aiziet arī līdz babītes mežam, ar laimu vidusskolā mēs tā bieži pēc stundām darījām. reizēm starpbrīdī mēs aizgājām uz kādu tuvāku mežu un tad es nokavēju stundu jo puķu veikalā pirku dracēnijas. tur bija jauki. nuja, un pavisam tālu uz otru pusi ir čiekurkalns. tur es dzīvoju pusgadu. tur bija jauks soliņš pie ezera un dusmīgi gulbji un viskaļu iela, kur es dabūju vēja zvanus kas esot no āfrikas un garšīgu sautējumu ar brieža gaļu. tur bija daudz saules un vienpadsmitais stāvs, un tuvākais veikals, kas strādāja pēc septiņiem bija pusstundas attālumā. reiz mums ļoti vajadzēja vīnu, jo bija viesi, bet pulkstens jau 22:30 tāpēc es paņēmu taksi līdz alfai. kad saucu taksi atpakaļ, tiku pie tā paša taksista. jā, tur bija jauki. tur mums bija kāmis un pazuda kāmis. tur man bija arī kafijas koks un ipomejas, bet jāņos mēs bijām prom uz gandrīz nedēļu un tad bija lielais karstuma vilnis. citi augi izturēja, šis nomira. nekas. tā gadās. jā, vasarās tur bija karsti, tāpēc mēs nopirkām ventilatoru. tagad tas kalpo par sildītāju mūsu mansarda istabiņā centrā. mūsu dzīvoklī ir tikai malkas apkure, bet tas ir labi, jo cenas ir augušas. ar laiku pie vēsuma pierod un nemaz nešķiet tik traki. arī lielākā tiesa augu ir pieraduši, atskaitot vienu jocīgu āfrikas augu, tam krīt un dzeltē lapas. ceru, ka visas nenokritīs. te mums ir žurkas. pjotrs un andrejs. un slepeni bēniņi aiz skapja sienas, uz kuras rakstīts "nārnija". tur mēs nedrīkstam iet. jā, ir jauki. ir labi. post comment

laix [25 Nov 2021|09:14pm] rokas dziļi līdz saknēm līdz atrod sen atstātas pēdas zeme apvilkusies ap laiku tas kā burciņa aizvaskots atslēdziņa ir dvaša no ķermeņa kas vēl nes siltumu no lūpu vārtiem kas ceļu ver balsij un tikai ar dzīvas mutes vārdiem var no jauna izsacīt tos ko izrunājusī mute sen ciet un tikai ar siltām pēdām var no jauna iziet tos ceļus ko izstaigājušās kājas ir rimušas kustēt skaties kā adata ciparnīcā vienu laiku ar citu saauž post comment

[24 Nov 2021|11:32pm] mana galva tik tukša kā izēsta bļoda vien pēdējās maltītes smarža un arī tā drīz vien izgaist saki man ko lai es rakstu debesjums pilns baltu zvaigžņu un tās visas klusē es esmu tepat kur parasti pie liela koka galda mēs sēžam un katrs kaut ko klusītēm loba grīda pilna gaišu sēkliņu jau ilgi laukā ir tumšs bet tas vairs neraisa manī naidu vai bailes kā mazi sniega cilvēciņi tās izkūst tikai mēle vien paliek mitra gatava uzņemt nākošo vārdu bet tas nenāk vai tiešām man nav vairs ko sacīt debesjums pilns baltu zvaigžņu un tās visas klusē (varbūt ir jāklusē man) parasti kad tu klausies tas atnāk iespurdz galvā kā izbiedēts zvirbulis piečivina pilnas ausis smalku dzīparu tad tikai atliek no tiem iztamborēt siltu cepuri tādu kas krīt pāri acīm tādu kas met siltu ēnu visai miesai pāri bet tagad tas nenāk varbūt laukā ir pārāk auksti varbūt muskuļi pārlieku stīvi pirksti vairs nenes zīmes varētu padomāt ka nav vairs nekā ko sacīt varētu padomāt ka atlicis tikai klusēt debesjums pilns baltu zvaigžņu un tās visas klusē varbūt šis ir tas punkts kuram pāri pārkāpt nav iespējams vārdi dus ziemas miegu uz cik ilgu laiku to nezin neviens post comment

četri nosaukumi [22 Nov 2021|05:20pm] dienas man paskrien garām kā suņi zaudējuši ožu kalendārs nepazīst tos kuriem nav vārda naktīs cilvēki logos redz tikai savu seju pulksteņi tikšķ bez skaņas es tikai garāmgājējs post comment

[08 Nov 2021|12:34am] shotouts adrianam post comment

agri paliek tumšššššššššs [02 Nov 2021|07:58pm] agri paliek tumšs. gaidu autobusu uz mājām pieturā pie mākslas muzeja. ir pārāk skaļi. daudz mašīnu uz ielām. diez, kur tās visas brauc. droši vien, ka mājup. tāpat kā es. tā kā būtu laiks saņemties. aiziet gulēt laicīgi. mosties laicīgi. saklāt no rīta gultu. izstaipīties. dzert vairāk ūdeni. cenšos sevi pārlieku nevainot, ka tomēr tā (pagaidām) nesanāk. atgādinu sev, ka tas jau ir labi, ka mostos vienpadsmitos nevis četros pēcpusdienā kā vēl kādu gadu-divus atpakaļ. atgādinu sev, ka tagad (principā) katru dienu atceros vismaz vienreiz kārtīgi paēst. ka aizeju gulēt ap vieniem-diviem nevis piecos no rīta. ka dodos uz darbu. ka atrodu laiku arī draugiem. ka viss ir kārtībā. visu vajag pamazām. soli pa solītim. pat ja brīžam kāds solis tiek sperts uz atpakaļu. galvenais ir turpināt. tomēr ir mazliet grūti. kaut kas man uzglūn - brīžam raizes, brīžam skumjas. ir dienas, kad ļoti sāp. un gandrīz visas dienas no rītiem es negribu celties. es varu būt jau principā pamodusies, bet ar visiem spēkiem centīšos turēties pie pēdējās sapņa driskas, jo tur viss ir vienkārši. sapņos es neizjūtu vainas sajūtu vai vilšanos vai sarūgtinājumu (lielākoties). sapņos es varu satikt ikvienu un nav grūti. un es pat nezinu, kāpēc nomodā ir tik grūti. jo it kā viss ir kārtībā. bet LIEKAS, ka nav. ka ir jāattaisnojas, jāatvainojas, jāsalabo, jānožēlo. 08:08. ievēlies vēlēšanos (paldies, ka viss ir kārtībā paldies par draugiem paldies par šo dzīvesvietu un darbu paldies). Arī tumsa nomāc. Man jau ir pieriebusies tumsa, bet vēl nav pat sākusies ziema. ik gadu es aizmirstu, cik ļoti man noriebjas ziema, cik ļoti noriebjas tumsa. un kopumā nav jau ne vainas ziemai. var skatīties filmas. var atpūsties. nav jāuztraucas, ka kaut ko palaidīsi garām (jo nekas īsti nenotiek). nu, īpaši pēdējos gadus. (un tomēr pārlieku ātri satumst. es pamostos, pastrādāju, dodos mājās un ir jau tumšs un ir jau vakars bet nav nemaz pienācis laiks iet gulēt jo patiesībā ir diezgan agrs, vienkārši ir tik tumši). kad esi gadiem dzīvojis ar depresiju, tad ir grūti atpazīt, kad tā atgriezusies. jo pie tik daudz kā jau ir pierasts. šķiet normāli būt nogurušam, šķiet normāli neko negribēt, gulēt un skumt. grūti nošķirt, kur beidzas vienkāršs pagurums un kur sākas nospiedoša nomāktība. kā tādi viļņi nāk, nevienmērīgi. dažas dienas ir labāk, citas es pamostos un jau ir nelabi. bet varbūt tas ir ziemas miegs. bet varbūt cilvēks nav piemērots polārajai ziemai. es nezinu. es cenšos novērtēt visu, kas man ir, bet es turpinu justies nemierīga un nomākta. turklāt mani nomoka bezmiegs bet es vairs negribu dzert miega zāles. diez, kā šonakt aizmigšu un cikos. es nemāku aizmigt. es sāku satraukties un domāt un pārdomāt un nevaru rimties. kaut kā jānovērš sev uzmanība. jāskatās video līdz acis līp ciet sešos no rīta vai jādzer, līdz uznāk miegs. diennakts ir pārāk īsa, man miegs neuznāk tik ātri, kā vajadzētu. no otras puses, es arī mostos ap 11. un ja cilvēks var būt normāli nomodā kādas 18 stundas tad skaidrs, kamdēļ vien sešos no rīta es varu aizmigt. vajadzētu celties sešos no rīta. bet es nevaru. labi. atā. 2 comments|post comment

navigation [ viewing | 140 entries back ] [ go | earlier/later ]