mācos komatus
skola pilnīgs bullshits neurodiverģentiem cilvēkiem. es nekad neesmu spējusi iekalt, informācija manā galvā paliek tikai tad, ja man ir skaidrs tieši KĀPĒC kaut kas kaut kā notiek. Tikai caur "case study", t.i., konkrētu problēmu un konkrētu risinājumu un izpratni es spēju jelko iemācīties. Stundām ilgi bāzt galvā teoriju un praktizēt tikai tā, ka tev atzīmē nepareizās atbildes bet neko īsti pat nepaskaidro ir vnk bezjēdzīgi. Pirmie deviņi skolas gadi vnk laika nosišana, vismaz manā pieredzē. Viss, ko es dabūju, bija social anxiety, zems pašvērtējums un utis. Pat draugus es dabūju tikai vidusskolā, kas vismaz aizpilda "sociālas iemaņas" ķeksīti lietās, ko vari apgūt skolā. Un laika menedžmentu un informācijas izpēti es apguvu augstskolā. Vnk briesmīgi. Labi, ka man tik ļoti patika grāmatas, jo tas bija vienīgais veids, kādā es apguvu valodu.

Vnk tāda sajūta, ka vairumam cilvēku skolas pieredze bija tāda, ka to, ko prati, to jau prati un vnk garlaikojies, bet to, ko nemācēji - nu, varēji dzīvot ar sešiniekiem, haļavu, špikeriem un īstermiņa atmiņu.

Tagad strādājot ar tekstu sāku normāli apgūt komatus. Skolā tā arī normāli tos neiemācījos, jo skolotājai vnk bija tāda "nu tev jau šo vajadzētu saprast" attieksme, kas atturēja trešo reizi uzdot jautājumu (man ir slikta atmiņa, man vajag vairākas reizes pārjautāt, lai es droši zinātu, ka atminos pareizi.) Nožēlojami.

Kā labāk apgūt komatus? Kur meklēt labu info? Nu, visu ko atrodu, bet varbūt kādam še ir labs padoms? Paldies.

P.S. ko darīt ar impostera sindromu? Darbā mani mierina, ka neviens nav piedzimis par izcilu [profesija]. Bet tāpat jūtos briesmīgi, kaut pārbaudes laiku izturēju un mani apmāca un nedusmojas. Baidos, ka vilsies.