| [ |
music |
| |
alina orlova - leteli jabloka |
] |
es esmu pieradusi pie sava vārda, saradusi ar to. agrāk man tas ļoti riebās. tagad man tas patīk, bet tikai ja to izsaka kopā ar manu otro vārdu, kā to dara māra ulme: elīna vendija. uz elīnu vienu es, protams, atsaucos, bet nejūtos kā tam piederīga. bet elīnavendija ir mans vārds gan. to es varu saprast un pieņemt.
elīna no mammas, vendija no tēva. vispār mamma ļoti gribēja bērniņu ar vārdu "elza", bet, ieraugot mani sapratusi, ka es nu nepavisam neesmu elza. tāpēc elīna. un laikam jau to otro vārdu viņa nemaz negribēja, bet tēvs uzstādīja ultimātu, ka ja nebūs vendija, tad nebūs meitas pasē. tā nu man ir arī otrs vārds. pasaku vārds. tā nu es dzīvoju dažādos vārdos dažādās vidēs. vieni mani sauc par elīnu, citi - par vendiju, citi par elīnu vendiju, citi par marī un valters dakša mani sauc par teo, jo tāds īsu brīdi bija mans vārds feisbukā. man patīk teo, bet laikam nevienam citam tas nav tā aizķēries kā dakšam. tāds neintencionāli privātais vārds. visiem tāda nav.
mēs jau laicīgi nosvinējām manu vārda dienu, šodien, pirms nakts. es atnācu pie māras ar medus kūku un baltrkrievu balzamu, greipfrūtu (ko neapēdām) un kamambēru un vēlāk mēs tikām pie šarlotes liķiera. man ļoti ļoti garšo liķieris. vēl man garšo salds alus, ķiršu, piemēram, vai tas kvasa. kokteiļi uz doto brīdi man ir apnikuši, pēc šņabja neprasās. sidrs arī - pārāk gāzēts. vispār jau neesot labi dzert, tas ir super-banāli dzert, jo trauksme jo bailes jo tukšums jo sāpes jo nemiers utt utjpr
bet pēdējās dienas ir labāk. man sanācis bieži dzert to īpašo ceremoniālo kakao jo lapsa bija pie manis ciemos un tad es pie viņas un viņa regulāri taisa ceremonijas turklāt man mājās ir gandrīz kilograms ar to kakao jo es pirms gada to iegādājos. ilgu laiku nelietoju bet nu ir pienācis tas brīdis, man šķiet. gribu sadziedēt to tumsu kas ir manī, to, uz kuru bail skatīties un par kuru vispār negribas domāt, bet nekam jaunam nav vietas jo tā aizņem visu manu prātu. un es dzeru to kakao un klausos savā sirdī un raudu un raudu un raudu un pieņemu un piedodu un no manis tek upes tek upes tik traki tek. reiz paliks vieglāk, jau paliek vieglāk. es arī jūtu, ka kaut kas nāk, kaut kas tuvojas, kaut kas jauns, īpašs, spēcīgs, notikums vai cilvēks vai abi reizē, es nezinu. kaut kas neparedzams noteikti, bet tas gaida, kad būšu gatava, tātad laikam jau pieklājīgs.
esmu nolēmusi atsākt biežāk šeit rakstīt jo tas ir labākais veids kā ar sevi parunāties un ieraudzīt pašam savas domas, saprotiet. terapija man palīdz pamanīt visādus izkropļotus domu ceļus un brīžus kuros apjūku jo sajūtu tik daudz emocijas un sajūtas un pretrunīgas lietas vienlaicīgi ka sastingstu jo nesaprotu kā reaģēt. it īpaši situācijās, kurām nav jau iepriekš dots scenārijs, kā tas ir lielākoties tādā patiesā dzīvošanā. scenārija nav. t.i. var dzīvot pēc scenārija, cilvēkiem tas labi sanāk, vadīties pēc paterniem un pieņemtā un tā tālāk, bet tas var arī nebūt patiesi un es ļoti gribu patiesi un tas ir ļoti ļoti grūti. it sevišķi, ja neesi viens. ja runā ar otru. un katram ir savi gļuki un savas reakcijas un neizpratnes par tām un dažādi sevis pazīšanas "līmeņi" un dažādas apzinātības un spēja reaģēt mierīgi vai defensīvi vai aizsvilstoties vai samulstot. dzīve ir ļoti ļoti sarežģīta un ļoti ļoti vienkārša, tā būtu pavisam vienkārša ja visi būtu ļoti uzmanīgi pret sevi un citiem un ļoti atklāti un klausītos savā sirdī un runātu no sirds.
atklātība no sirds. par to atklātību es runāju. ne par "atklātība no prāta" kas bieži vien ir vienkārši kretīnisms. smalka robeža, mēģināšu par to padomāt izvērstāk citu dienu, ja būs vēlme vai ja kādu interesēs.
šitā vienkārši gana daudz rakstot var uzrakstīt sevi, var uzrakstīt sev identitāti, cilvēki tomēr par tevi spriež pēc tā ko tu raksti internetā. lielākoties. tviteris sāk kļūt spiedīgs, pārāk maz vietas vārdiem, pārāk daudz vietas nelabvēlīgām interpretācijām. es atslābusi vai dusmīga kaut ko ierakstu un man uzbrūk kā vārnu mākonis par visām lietām, par kurām "neesmu aizdomājusies" - bet es esmu, citreiz, šī nav eseja, šī ir tikai doma, katrai domai nav jābūt noslīpētai un argumentētai, tāda taču bija tā tvitera ideja? vai arī nē un tā likās tikai man.
lai nu kā, šeit man patīk daudz jo vairāk, jo te man nav jāredz simtiem ģīmju kuri liek man kļūt pārlieku self-aware par sevi kā Citu (atsaucoties uz Sartru) un es varu nedomāt par implikācijām manis teiktajā. es varu nedomāt par savu burbuli, par savu dzimumu, par savu piederību kādai grupai (tik ļoti - tviterī par to jādomā visu laiku). tāds midzenis. es nevaru izturēt. man gribās rakstīt daudz lietas un gribētos arī parunāties tā, pusanonīmi šeit bet šeit jau reti kad kāds parādās patiesībā jau kopš kāda 2008 esmu klabā un līdz galam neesmu sapratusi kā tā draugu atrašana šeit strādā, lai gan ik pa laikam kāds pasaka, ka lasot manu klabu un es apjūku.
šeit noteikti es jūtos visautentiskāk un drošāk un ja jūs ar mani iepazīstaties šeit tad jums vajadzētu būt jau gana labai idejai par to, kāda es esmu. protams, nerunāju par to, kāda es esmu sabiedrībā vai cilvēkos jo tur man ir jāizvērtē visādas lietas un stress un konteksts un telpa un es novērtēju ekspresīvi draudzīgus bet ļoti uzmanīgus un vērīgus cilvēkus kuri ir atklāti. es mīlu atklātību, tas ir tas, ko es mācos. redziet, es esmu godīga, es nemaz nedomāju, ka man tas pārāk labi padodas.
labi, man jāpadomā kaut kas cits, varbūt, ja neuznāks miegs no šīm miega zālēm, uzrakstīšu vēl kaut ko.
P.S. Varbūt meklējiet vēstuļdraugus? Nu, e-past draugus? Es meklēju
|
