nedzīstošā kaistošā čūla
mūžam mirstošā zvaigzne
pārāk spēcīgs tavs magnētiskais lauks
aiziet nevar palikt ir nogurdinoši
tu aizver acis lai neskatītos
bet sarkani kvēlot tā izgraužas plakstiņiem cauri kā vaskam

esot jāiet tai cauri kā dzimstot
atceries
pašas pirmās sāpes mēs jutām
no ūdens izkāpjot sauszemē

bet ķermenis neklausa
tas sastingst un izliekas par savu ēnu
kad redzi sarkanu -- izvairies
muskuļi saspringst
ir jānotur jānotur jānotur pat ja kāds prasa
kāpēc tik ļoti trīc pirksti

tāpēc tu neej tik paliec tai blakus
kā ugunskuram kas nevis silda
bet smacē
tu audzē sev jaunu ādu

pat kad viesi jau aizgājuši
vēl ilgi istabās paliek
viņu siltums izelpas putekļi
vārdi
visi vārdi ir tukši
tie izkalst kad stāvi tik tuvu

bet tu mani nedzirdi
tu - aukstasiņu būtne
sildi savas biezās asinis
lobi savas ādas kā līmi no pirkstiem
līdz paliec gluži caurspīdīgs gandrīz vai nejūti
skatiens piekusis cieši klāt

pārāk tuvu tu piegāji nu tā
zem tavas ādas grauž upju gultnes
kurās tecēs ne ūdens bet lava

bet vismaz silti tu saki
vismaz tas ir pa īstam