nebūšanas
nevaru saprast, vai šodiena ir garlaicīga, vai šodien es esmu garlaicīga. laikam jau abi. laikam jau tas ir viensotrāsaistīti.
nav tā, ka nebūtu enerģijas. nav arī tā, ka nebūtu lietas, ko vajadzētu apdarīt. bet neko no tā negribas. tomēr neesmu arī tik sagurusi, lai spētu atpūsties. gribētos, lai kaut kas notiek, tomēr nav arī TIK daudz enerģijas, lai liktu kaut kam notikt. kaut kāds stulbs stāvoklis. neko nevaru. labi zinu, ka ja ilgi sēžu istabā, sāku justies nemierīga, nelaimīga, iesprostota un slikti. bet laukā ir vēsi un nezinu, kur iet. nav jau lauki, kur varētu aiziet pļaviņā un baļķīša pasēdēt un uzpīpēt. ir tikai mājas mājas mājas un parks, parkā bērni, parkā pīpēt nedrīkst. uz ielas negribas - cilvēki iet garām, cilvēkiem dūmi pūtīsies virsū, un vispār besī stāvēt kājās pīpējot, gribas apsēsties, bet soliņu pilsētā nav - ir tikai parkos bet parkos, kā jau teicu, pīpēt nevar.
gribētu lai man pie mājas ir jūra. vai mežs. vēl nesen dzīvoju vietā, kur pie mājas bija ezers, bet negāju tur ļoti bieži. tomēr šad tad varēju aiziet. tur bija jauki ļoti zaļš. daudz koku. tas man pietrūkst. tas man centrā riebjas. patīk, ka viss ir tuvu un draugi tuvu un tā tālāk.
bet šodien es ļoti gribētu, kaut varētu aiziet līdz baltajam soliņam pie ezera. tik ļoti gribu, ka sirds sāp. paskatīties uz ezeru. varbūt pat aiziet tālāk, līdz tam kokam pie ķīšezera krasta, paiet pa akmeņiem. pāris reizes mēs tur bijām staigāt. ūdens bija tik skaists un debesis arī. man pietrūkst. tur bija tālu, bet man tā patika tie koki. un tas mazais veikaliņš. un soliņš. un kalniņš kurā pavasarī varēja uzkāpt un atspiesties pret baļķi un skatīties uz diviem gulbjiem - sēdi gana augstu, ka viņi nevar tikt tev klāt - citādi viņi šņāc un ir dusmīgi - bet tā viņi tikai izkāpa krastā, paskatījās, un aizpeldēja tālāk. tur es gaidīju pavasari, redzēju, kā lēnām plaukst lapas, sarodas nezāles, aizaug dubļu peļķes. smaržoja jasmīni.
tur ezera malā bija jauka piknika vieta kur neviens nebija, varbūt tikai vēl viens cilvēks kas mierīgi sauļojās vai sūca aliņu. tur es pāris reižu aizvedu draugus. izklājām sedziņu un sildījāmies saulītē. tā bija lieliska piknika vieta, tur tiešām nebija cilvēku. tur es aizvedu draugus dzejniekus dienā, kad spontāni nolēmu uzaicināt viņus pie sevis, kaut ieprieš bijām tikušies tik reizi vai divas. tā tas notika, tur mēs bijām un vēlāk kāpām uz jumta, virs 12 stāva un dzērām vīnu un izdomājām ka taisīsim lasījumus, tā es iepazinos ar māru. un mēs uztaisījām lasījumus, uz LNMM jumta, septembrī, un tas bija jauki.

visu laiku jau notiek kaut kas jauks. tikai mans prāts ir slims, it kā iepuvis, ievainots, es jūtu kā tur kaut kas ir slims. kāpēc es jūtos tik nelāgi, smagi, it kā kaut kas nelāgs notiktu, jūtos it kā nelaimīga, it kā žēl, vīlusies vainīga nepareiza. nekas tāds nenotiek. es VARĒTU justies laimīga un mierīga. bet manī mīt izmisums un sēras. es sēroju par pagātni, es sēroju par tagadni, es sēroju par nākotni. nākotne paies un tad es to apglabāšu un raudāšu un raudāšu līdz palikšu sausa. es vietām jau esmu palikusi cieta, es to jūtu, es sacietēju. un tad atkal suloju. es nezinu, ko man vajag, es nezinu, ko es gribu. man patīk mirkļi, kuros es pazūdu, mirkļi kuri ir tik pilni ar sevi ka es vienkārši esmu tajos, esmu dzīva, nedomāju par to, kā es esmu. man patīk nedomāt par to, kā un ka es esmu, bet vienkārši būt. kāpēc es nevaru vienkārši būt?