|
[19 Mar 2021|03:04am] |
Viņas iepazinās pie humpalu durvīm. Nu, patiesībā iepazīšanās notika jau labu laiku atpakaļ, bet vienā brīdī kļūst apnicīgi teikt, ka esi ar kādu iepazinies twitter. Viņa bija ļoti skaista, ar pareizi un klasiski veidotu seju, ieslīpām kaķu acīm un gariem, bieziem matiem. Man bija zili, nemākulīgi balināti un izspūruši mati, vēl pubertitātes kārtīgi neiezīmēti sejas vaibsti, zviedru armijas zābaki un ar skropstu tušu iekrāsotas uzacis. Bet mēs abas nēsājām flaneļus kārtu kārtām, mums abām patika joy division un nirvana, un mums abām patika smieties par vārdu “penis” un chainsmokot cigaretes. Tieši ar viņu es pirmo reizi devos uz klubu “Depo” - man bija gandrīz sešpadsmit gadi, un mūs iekšā neielaida. Un tieši viņa mani iepazīstināja ar A., kura pazīšana mums turpmākajā nākotnē jo bieži pavēra durvis uz “Depo” pazemes pasauli, jo A. spēlēja grupā un varēja mūs ierakstīt īpašā sarakstā, kurš brīnumainā kārtā deva iespēju nepilngadīgajiem ierasties uz koncertiem un palikt klubā dzerot pa žetoniem iegūto alu, vai sēžot uz apmalītes ceļa malā līdz pat rītausmai runājot ar svešiniekiem, draugiem - savējiem - un dzerot apšaubāmas kvalitātes alu no divlitrīgām, brūnām plastmasas pudelēm.
Bet tajā vakarā, kad mūs vēl neielaida “Depo”, mēs devāmies pie A. un viņa grupas biedriem, kur mēs aizsākām tādas brīnišķīgas prakses, kā dzert tēju no burkas (kas mums likās kā vienreizējs atklājums), smieties par maizi un tīt cigaretes. Viens no puišiem, T., pāragri devās gulēt un savā naivumā un labsirdībā atstāja mūsu rīcībā savu tinamo mašīnīti ar visiem pārējiem nepieciešamajiem piederumiem, un tā mēs pavadījām visu nakti - tinot un tinot un tinot cigaretes, un mums nenāca miegs un nepalika slikti.
Bieži pirms koncertiem mēs trijatā devāmies barot pīles kanālmalā, kādu brīdi tā bija kļuvusi par neatņemamu rituāla daļu - dabūt alu, pabarot pīles, doties uz “Depo”, satikt draugus, headbangot pašā zāles priekšā, izsvīst visas savas jaunības dusmas un tad milzīgā priekā skriet pa kāpnēm augšup, lai uzsmēķētu.
Ap viņu vienmēr vijās neskaidrība, kā saldens aromāts - un domāju, viņa daudziem lika noreibt, jo, kā jau minēju, viņa bija nepieklājīgi skaista, klausījās mūsu vienaudžu vidū par labu atzītu mūziku, prata pareizi pie tās kratīties, spēra vaļā daudz nepieklājīgu joku, un tomēr saglabāja savu cieņu - reiz es viņu satiku Labadaba, kur viņa lepnumā koši nosarkušiem vaigiem un viegli šūpodamās man stāstīja, kā nupat esot aplējusi kādu čali ar alu.
Visi, kas viņu satika, viņā iemīlējās. Puiši viņas dēļ salūza un zaudēja formu, meitenes meta mīkstus, alkohola aizplīvurotus skatienus, vīrieši bāros uzsauca alu un piedāvāja cigaretes. Atrašanās viņas aurā dāvāja daudz priekšrocību - reiz kāds vīrietis mums abām uzsauca alu par “brīnišķīgu headbangošanu’’ - tas bija kādu laiku pēc tam, kad kāds puisis man bija norādījis, ka es to “daru nepareizi” un es biju uzlabojusi savas prasmes - izrādījās, ka tur ir nepieciešama tehnika. Lai gan, laikam paejot, izrādījās, ka šim puisim es liekos tāda kā jocīga, tāpēc es nezinu, cik pamatota īstenībā bija šī kritika.
Viņa bija kā mirāža - viņai patika par sevi veidot stāstus, uzburot ainas, kurās viņa griežas savā piemājas dārzā, fonā skanot Unknown Pleasures, un es viņu iztēlojos kā tādu meža nimfu vai varbūt kā Keitu Bušu tikai mazliet citādā veidolā.
Un tad viņa pazuda. Pēkšņi mēs neviens viņu vairs nesatikām. Dzirdēja baumas, ka viņa studējot jurisprudenci vai biznesu - pāris reizes mēs vēl apmijāmies ar dzimšanas dienas vēlējumiem - jo dzimšanas diena mums bija vienā dienā - bet tad tas norima pavisam.
Tikpat ātri, cik uzliesmojusi, viņa pazuda no mūsu dzīvēm.
Ai, skaistais grēks.
|
|