beibe bovuāra
vakardien mēs viņas būri ielikām lielas kartona kastes vidū. kartona kastei ir nogriezta augša, līdz ar to tagad viņas būrim apkārt ir tāds kā backyard/frontyard. tas tāpēc, lai būtu vairāk vietas, kur skriet.
bet viņa grib tālāk - izmisīgi skrāpējas gar kastes malu, un man ir žēl. domāju sadabūt pāris kurpju kastes un savienot ar tualetes papīra ruļļu viducīšiem, lai viņai būtu vairāk istabu. atceros, ka tā darīju, kad man bērnībā bija mazais kāmis. ļoti ziņkārīgi dzīvnieki - viņiem vajag zināt, kas ir tālāk. nav brīnums, ka vienā naktī šie varot noskriet par 12 kilometrus. prērijā, laikam. vai džungārijā? vai tāda vieta ir? neatceros.
bet atceros, ka mums ģeogrāfijā pasniedzēja rādīja no kādas tālas zemes atvestu lūpukrāsu - tādu kā trauku, kuram parīvējot ar slapju pirkstu, varēja nodabūt pigmentu. un tad klāt uz lūpām. bordo sarkanu.

es arī jūtos kā beibe - trinos gar kādu robežu, gribot tikt tālāk. tāda ir katra diena - trīšanās gar kastes malu, lai tiktu tālāk, un nonāktu pie jaunas un jaunas sienas.

tad jau laikam jūtos diezgan ņipri. kāmis ir ļoti ņiprs. tātad vesels. un tad jau es arī.