bum bum
jau trešo nedēļu mācos spēlēt bungas. jau trešo nedēļu sūkstos par to, cik vārgas ir manas kājas. visu ziemu gandrīz nekā nedarījušas, nu tās trīc un dreb jau pēc pāris pedāļa uzsitieniem. taisu mājās pietupienus, bet varu vien kādus desmit, kad kājas caurstrāvo sāpes, un es vairs nespēju turpināt. gribas padoties. bet vienmēr ir gribējies spēlēt bungas.

man vienmēr ir bijis grūti, kad ir grūti. jo ir daudzas lietas, kas man padodas viegli. sist ritmu tikai ar kociņiem es varu ātri un labi noturu ritmu, bet tiklīdz klātu nāk kāja...tik GRŪTI tik ļoti GRŪTI un es atminos, kā mācījos gabalus klavierēm un aiz milzu frustrācijas dauzīju viņas ar nošu grāmatu, jo nespēju salikt kopā labo ar kreiso roku.

ir tik grūti. es ceru, ka nepadošos. tik ļoti gribas padoties. mans ķermenis ir vājš. man ir daudz enerģijas, bet es jūtos nogurusi. droši vien dzelzs. un muskuļu man nav gandrīz vispār.

KO lai dara.

vingrot ir tik ļoti grūti. un tagad man beidzot ir motivācija - bungas. jo citas motivācijas, pietiekami spēcīgas, man nebija - ar svaru man nav problēmu.
bet es gribu būt stipra. es gribu stipras kājas.

jāsāk braukt uz centru ar velosipēdu. tas noteikti palīdzētu. (bet tik grūti....un sāp...)