vārdi
es nevaru rakstīt par to, kas ir noticis. tad paliek pārāk grūti. un man šķiet, ka tad es paņemu pusi, pusi no notikuma, un uzrakstot meloju, ka tas ir viss vesels. un kādam ir nozagta viņa puse. tāpēc es nerakstu par to, kas ir noticis pa īstam. vai, ja rakstu, tad tikai kā par šķietamību.
varbūt būtu vieglāk, ja es visu varētu rakstīt kopā ar visiem iesaistītajiem. un mēs pastāstītu, kā tad tur patiesībā notika. no visām pusēm.
bet tās jau tāpat nebūtu visas puses.
varbūt tā rakstnieki izdomā stāstus. paņem kaut ko mazliet no tā, kas noticis ar viņiem, mazliet no savas puses, izdomā citus vārdus un citas vietas, un pieliek klāt pārējās puses. un notēlo vispusību. ieliek savus vārdus mutēs visiem, kuri sarunājas.
kad es to lasot atceros, tad paliek jocīgi. un kad skatās filmas vai teātri. tur runā vairāki cilvēki, bet patiesībā vārdus ir iedevis viens. un rakstnieks kļūst par tādu kā dievu gandrīz. vai par likteni. lai nu kas būtu tas, kas mums ieliek mutēs vārdus. un vārdi taču nāk no senas pagātnes. neko nesasaistītu ar miljons citām lietām mēs nevaram pateikt. viss nāk no paša pirmā pateiktā vārda. visi mūsu vārdi ir pirmā vārda pēcteči un visi to sevī ietver.