mana galva tik tukša kā izēsta bļoda
vien pēdējās maltītes smarža
un arī tā drīz vien izgaist

saki man ko lai es rakstu
debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē

es esmu tepat
kur parasti
pie liela koka galda mēs sēžam
un katrs kaut ko klusītēm
loba
grīda pilna gaišu sēkliņu

jau ilgi laukā ir tumšs
bet tas vairs neraisa manī naidu
vai bailes
kā mazi sniega cilvēciņi tās izkūst
tikai mēle vien paliek mitra
gatava uzņemt nākošo vārdu

bet tas nenāk

vai tiešām man nav vairs
ko sacīt
debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē

(varbūt ir jāklusē man)

parasti kad tu klausies
tas atnāk
iespurdz galvā kā izbiedēts zvirbulis
piečivina pilnas ausis smalku dzīparu
tad tikai atliek no tiem
iztamborēt siltu cepuri
tādu kas krīt pāri acīm
tādu kas met siltu ēnu
visai miesai pāri

bet tagad tas nenāk
varbūt laukā ir pārāk auksti
varbūt muskuļi pārlieku stīvi
pirksti vairs nenes zīmes

varētu padomāt
ka nav vairs nekā
ko sacīt

varētu padomāt
ka atlicis tikai
klusēt

debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē

varbūt šis ir tas punkts
kuram pāri pārkāpt
nav iespējams

vārdi dus ziemas miegu
uz cik ilgu laiku
to nezin neviens