| |
|
| 11:32pm 24/11/2021 |
| |
mana galva tik tukša kā izēsta bļoda
vien pēdējās maltītes smarža
un arī tā drīz vien izgaist
saki man ko lai es rakstu
debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē
es esmu tepat
kur parasti
pie liela koka galda mēs sēžam
un katrs kaut ko klusītēm
loba
grīda pilna gaišu sēkliņu
jau ilgi laukā ir tumšs
bet tas vairs neraisa manī naidu
vai bailes
kā mazi sniega cilvēciņi tās izkūst
tikai mēle vien paliek mitra
gatava uzņemt nākošo vārdu
bet tas nenāk
vai tiešām man nav vairs
ko sacīt
debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē
(varbūt ir jāklusē man)
parasti kad tu klausies
tas atnāk
iespurdz galvā kā izbiedēts zvirbulis
piečivina pilnas ausis smalku dzīparu
tad tikai atliek no tiem
iztamborēt siltu cepuri
tādu kas krīt pāri acīm
tādu kas met siltu ēnu
visai miesai pāri
bet tagad tas nenāk
varbūt laukā ir pārāk auksti
varbūt muskuļi pārlieku stīvi
pirksti vairs nenes zīmes
varētu padomāt
ka nav vairs nekā
ko sacīt
varētu padomāt
ka atlicis tikai
klusēt
debesjums pilns baltu zvaigžņu
un tās visas klusē
varbūt šis ir tas punkts
kuram pāri pārkāpt
nav iespējams
vārdi dus ziemas miegu
uz cik ilgu laiku
to nezin neviens |
|
| |
|
Post |
| |
|
|