hiperfokuss
Savu brīvo laiku veltu divām nodarbēm - vai nu dodos uz vietējiem kultūras pasākumiem kur runājos ar draugiem, paziņām un jauniem cilvēkiem vai arī rakstu dzeju. Jūtos apsēsta ar to - ar rakstīšanu. Daru to katru mīļu brīdi. Katrs brīdis, kad nerakstu, ir brīdis, kad varu pazaudēt dzejoli. Lielāko tiesu laika neko jēdzīgu nesanāk uzrakstīt, teikumi nenāk, vai arī nāk sākumā bet tad apstājas. Nav tā, ka rakstu tikai, lai rakstītu - man kaut kas dziļi galvā niez un sāp un grib tikt pateikts bet man kā aklajam ir jāmin pa vārdu un konceptu un tēlu taustiņiem un jācer, ka tie to atsvabinās. Ja piedzimst vesels dzejolis, to uzreiz var atpazīt. Dažkārt tas ir pāragri dzimis - es to apmeklēšu pēc pāris dienām vai mēnešiem un varbūt tad tas turpināsies.
Es cenšos atrast metodi, lai gan zinu, ka tā nevar būt pārmēru strikta. Pirms kādas nedēļas izmisusi nolēmu uzrakstīt savam mīļākajam dzejniekam Raupam feisbukā vaicājot pēc metodes, tehnikas, padoma, kaut kā, kur aizķerties un saņēmu ļoti garu skaistu vēstuli bet galvenais, galu galā, ir šis: "Nevienu atbildi nevienu dzejoli nedrīkst izdomāt - viss ir jāizsauc, jāpievilina, lai dabūtu lejā, uzskati to par rituālu, metodi, kad trāpīsi uz īsto vārdu, tu to pamanīsi, un īstais vārds izsauks nākamo tāpat kā jebkura jēga izsauc nākamo jēgu."

Un tā nu es vilinu - daru to skaidrā, reibumā, negulējusi, izgulējusies, cilvēku vidū, viena pati, klusumā, pie dažādas mūzikas, lasot līdzi balsī, lasot baltiem burtiem uz melna fona un melniem burtiem uz balta, rakstot ar dažādiem fontiem dažādās platformās, rakstot ar roku, rakstot no nejauši izvēlēta vārda, rakstot par kaut ko, rakstot par neko un visu, rakstot par pretīgām lietām, rakstot lauztās rindiņās, rakstot kā prozu, rakstot vairāk prozu ne dzeju, vairāk dzeju ne prozu, utt utt utjpr.

Un dažkārt tas notiek. Klikšķis notiek. Dievs atnāk un iepūš man ausī. Tāpēc es turpinu. Tuvāk bezgalībai dievam mūžībai u.c.