gulšņaju gultā, klausos Mika - Grace Kelly. Esmu viena pati. Un nav slikti! Ir pat diezgan jauki. Pieraduma zuduma sāpes laikam ir tās visgrūtāk pārvaramās.
Es zinu, ka man ar sevi var būt pat ļoti aizraujoši. Tāpēc esmu nolēmusi vairāk laika pavadīt ar sevi, tā kā man ir dota tāda iespēja.
Nākosnedeļ es atkal pārvācos. Uz istabiņu. Manam dzīvokļabiedram pieder ļoti, ļoti daudz plates.
Mēģnu rakstīt erotisku dzeju video dzejas kopai ko taisam ar pāris dzejniecēm. Visos manos dzejoļos jūtams neliels atsalums. Varbūt tādas šobrīd arī ir manas attiecības ar ķermenisko. Vēsas. Vai vismaz remdenas.

Bučošanās pēdējā laikā kļuvusi mehāniska. Es nejūtu to brrrrr to burbuļu sajūtu to vibroņu, to rūkoņu. Es nesaprotu, vai vaina manī, vai vaina ir starp mums. Vai vainas nav, un nav arī sajūtas.
Bet ir taču tik labi.

Kāpēc nekad līdz galam?