tipa vasaris
esmu saņēmusi piecpadsmit jaunas vēstules un neviena no tām nav aptaustāma un nevienu no tām es neveru vaļā un piespiežu lielo sarkano pogu iks
diez, kur paliek visas izdzēstās vēstules
?

nāk pavasaris un es esmu pūce, guļu pa dienām un naktīs ēdu auzu putru bez ūdens un piena, aiz loga jau kuro dienu ķērc vārnas un zirneklis istabas stūrī ir nobeidzies, rīgas centrā mirst troleijbusi un imanta ievelkas pati sevī kā rūgstošā brūcē, gaidu sniegpulkstenītes un bērzu sulas punktc

esmu diezgan miegaini nošņākusi visu savu laika un telpas izjūtu un buros uz priekšu bez buru vai neburu kuģa, īsti nezinu, kas notiek, un nezinu, vai mans veselais saprāts maz vēl ir spējīgs pieslēgties un ierubīt kur esmu aizīrusies
bet teorētiski itkā ir labi kaut grūti spriest nemanot no malas, pat ne bišķītiņ

manā istabā atkal ir sastūmušās muļķīgi neskaitāmas nepatīkami dzeltenbrūnas virināmas mēbeles bet es turpinu sevi mierināt ar paredzamo pārvākšanos ne vēlāk kā turpmākā gada vai divu laikā, sekojot cauru manu mūžu ievērotām klejotājputnu tradīcijām. uz grīdas guļ zābaki guļ arī pustukša puspilna pienapaka kurā iespējams jau sākušas veidoties jaunas ekosistēmas un pienaceļi (hehe, pienaceļi) un es baidos atskrūvēt korķīti vaļā lai pārliecinātos tieši cik neveiksmīgā kārtā esmu pakāsusi vēl septiņdesmit centus.

un neskaitot pienu mani ittin dikti nomāc arī mana lielā citronmelisas neveiksme un neizdīgšana un necieņas izrādīšana pret pavasari un iespējams, ka šoreizi es pārlieku centīgi mācījos no savām kļūdām, un tā vietā, lai dēstus sēklas un visus pārējos brīnumus nobendētu izslāpušus, es tos izpūdēju tik dikti, ka pat zeme tai pāri ir apklājusies ar baltu pūku, kas (diemžēl?) nav arī sniegs vai vilkvālītes+siltums sekas uz palodzes numur divi.

man neko vairāk nav ko teikt (pagaidām) un viss pārējais ir mazliet pārlieku tizls lai es to atļautos rakstīt, turpinu gaidīt sniegpulkstenītes un piektdienu un saulainus plus trīspadsmit grādus