ES JUTU KAUT KADU DEBILU IEKSEJU CENZURU TAM KAA IR UN KAA NAV JARAKSTA DZEJA UN ES ESMU TIK SAPINUS
Man apkārt sprāgst vardes manas rokas ir no koka
Man apkārt sprāgst vardes manas rokas ir no koka
Es atveru aizskarus es atveru durvis’
Ārā vairs nav citur
Un iekšā vairs nav prom
Es atsakos no nenovērojamības
Es pieņemu sevi kā dzīves un dzīvības daļu
Es pieņemu likteni kas nāk tevi pamanījis
Un var nebeigties labi
Es pārkāpju pāri savam mūrim
Solis tuvāk pie sevis ir solis kuru sperot tu nevērtē
Un ar to es nedomāju
Neatšķir skaistu no uzlabojama
bet tu nevērtē
Tu nepiešķir vērtību
Negaidi pirms piedāvāts – ko
Koki mani pasargās
Es zinu
Koki mani pasargās
Lai cik tālu es aizietu
Lai cik tumšas un cietas
Ielas ādas rokas sirdis
Es atsakos
Un šī nav lūgšana
Bet atsacīšanās’
Un pat tagad es zinu ļoti skaidri
Ka neesmu pavisam patiesa
Bet katrs solis ko ej ir jāiemin stipri zemē
Tā, lai aiz tevis atstātajās pēdās sakrājas peļķes
Aug ezeri izplešas upes un kalni tām apkārt krīt un vīst
Neviens solis nav pilnīgs bet ir solis
Solis ir sperts