reaali suudiigi
jūtos maksimāli hujova. šī ārkārtas situācija lika man uz mirkli maldīgi domāt, ka beidzot būs pienācis Lielais Miers un Bezgalīgais Laiks un es varēšu rāmi lēnām izdarīt visu, kas man izdarāms, un nekas man nenovērsīs uzmanību no svarīgākā, jo nekas taču nenotiks!!!!!!!!!!!!!kā es varēju tā kļūdīties!!!!
nekas taču vispār nemainās, nē, nu, kaut kādas lietas mainās, jā, bet nu ESENCIĀLI viss taču paliek tas pats palielam vai ne, diena sākas un iet uz galu, mēs satiekam citus (skaipā vai blakus gultā, whatever) mēs gribam ēst, taisam ēst vai lūdzam citiem uztaisīt ēst, mēs ēdam, nenomazgājam traukus, tie krājas uz galda un vienā brīdī būs jānomazgā, istabā būs bardaks, tad saņemšanās un viss būs tīrs, tad mēs svinēsim kārtību un gatavosim un dzersim vīnu līdz viss atkal būs netīrs. es pamodīšos divos, trijos vai četros pēcpusdienā, gulšņāšu saulē, neko nedarīšu, skatīšos laukā pa logu, atvēršu word dokumentu ''bakalaur_er2020'' tad pāri tam atvēršu chrome lai ieietu epastā, aizmirsīšu, ko meklēju epastā, atvēršu word failu ''rediget'' uzrakstīšu feisbukā Snobskim ka man besī, cik daudz ir jādara, varbūt mēs sazvanīsimies uz vienu cīdziņu un kādas trīs stundas besīsimies, varbūt nesazvanīsimies un es izdomāšu darīt vienu dienišķo random lietu (kuru varētu darīt katru dienu bet NEBŪS) kā piemēram - cigun, jogu, pietupienus, mantras, skaņas ierakstus, gulēšanu zem galda, zīmēt balodi, kurīt nenormāli daudz bet nevarēt jo vairs nepatīk un netur plauša, atvērt klabu un mēģināt BEIDZOT KAUT KO UZRAKSTĪT tad aizvērt ciet
visp es jutos slikti sākumā uz brīdi par to cik nahuj haotiski ir mani ieraksti šeit bet tad es ar sevi nopietni aprunājos un nonācu pie secinājuma ka tas taču ir pilnīgi pohuj, šis ir privāti (bet drīkst skatīties)
domāju par kvantiem, šifriem, valodu, komunikāciju shēmām, pragmatiku, ironiju, maksimām, teorijām, principiem neko NEVARU IZDOMĀT JO MANĀ PRĀTĀ LIETĀM ZŪD STRUKTŪŖA bet neesmu arī tik gudra lai nodarbotos ar DEKONSTRUKCIJU jo man ir pārāk slikta atmiņa
es nevaru saprast, vairs ne, vai tas bija forši sākt studēt filozofiju, vai arī stulbākais, ko es varēju darīt.
FORŠI jo ĻOTI LABI CILVĒKI man patīk! mana māte vienmēr ir bijis snobs un par to nekaunās (kamēr vien saprāta robežās????) un man tīri labi patika parunāt par Kvainu vaj PLATONU <3 vai jebko semiotikas kursā, loģika un kritiskā domāšana prost bija ļoti FUN es jutu kā manas smadzenes sāk darboties, tā man pietrūkst, jā, man ļoti pietrūkst arī platona, man pietrūkst mana pirmā studiju semestra, kur lietas mani tiešām aizskāra un es biju tik laimīga, kā vēl nekad, jo man šķita, ka nu beidzot esmu īstajā vietā, kur viss makes sense un kur es esmu gatava sasniegt savu potenciālu, nu bļe sasniedzu arī pirmajā semestrī otrajā arī pa lielam bet pēc tam notika tas kas vienmēr ar mani notiek VAI VARBŪT AR VISIEM kur visādas stulbas skates un nolikumi un noteikumi un sodi saindēja visu milzīgo izglītības prieku un kaut kur dziļi manī pamodās par mani stiprāks spīts un neļāva man iet uz lekcijām un neļauj man šobrīd sākt rakstīt savu bakalaura darbu par TĒMU KURU ES MĪLU
es IENĪSTU kaut ko NEZINU ko