čūska
Šodien biju ciemos. Mazā puskoka istabiņā. Nu, vismaz viena siena bija no koka, par pārējām es neatceros. Un pie pārējām sienām stāvēja gleznas. Lielas gleznas, vienā no tām bija liela čūska. Vai varbūt pūķis. Tādā gadījumā - standarta izmēra pūķis. Vēl, bez sienām, tur bija arī mazs taksītis, kuram auga zobi. Manas bikses smaržoja pēc kaķiem, un viņš gribēja kaķus izvilkt no manām biksēm ārā.
Vēl tur bija liela stikla krūka ar ābolu vīnu. "Viņš ir tik stiprs, ka viņu nevar iedzert pat Pūķis. Viņam ir kaut kas jāuzdzer pa virsu. Viņš ir tik stiprs kā burbons." man teica K. Es biju atnesusi savu pudeli vīna. Pussalda un sarkana (jo man negaršo sausi vīni. Man negaršo arī sarkani, bet tas bija kompromiss. Muļķīgs un bezjēdzīgs, jo es taču nācu ciemos sevī ielaist tinti. Un tad jau vīnu nevarot dzert. Paliekot biezas asinis. Nedzīstot. Nevelkoties. Tā stāsta. Es skaidri nezinu)
Vēl tur bija puķes. Liels naudas koks no stradiņu slimnīcas un puķe, kas jāsargā no dzīvniekiem, jo "viņa varot izēst trahejas".

Mums nebija, ko smēķēt. Man - vēl. K. - vairs. Rīt es strādāšu par saldējumu pārdevēju un rīt man būs. Bet tas vairs, protams, nebūs šodien.

"Vai man tagad ir jābaidās?" es viņai prasu. Viņa savieno vadiņus un ielej tinti mazā, melnā uzpirkstenī. Varbūt tas arī nemaz nav uzpirkstenis. Bet izskatās. Viņa nesaka "nē". Viņa saka, "tad jau mēs redzēsim, kā tev sāpēs." Tāpēc es sāku mazliet baidīties. Bet nesāp. Nav pat tik traki, kā oda kodiens. Ir tā, it kā man uz ādas būtu palaists miniatūrs muguras masieris ar adatiņām. Impulsīvi gribās viņam uzsist. Kā tad, kad iekož dundurs. Bet es aizveru acis un turos. Fonā skan G G Allen. skatos laukā pa logu. uz manis aug čūska ar četrām kājām.

Kad es dodos projām, sāk skanēt Joy Division. Es esmu pilns ar Joy. Varu arī iestāties divīzijā.