Apmācies jau simtiem dienu. Šodien vairs negribas līst laukā no gultas. Tāda apātija, tāds nogurums. Loki zem acīm kā laivas dziļi pelēkā jūrā, aizmirsušas par krastu, par atspirgšanu. Ierokos segās kā lācis alā, izlienu tikai, lai nomazgātu seju pēc miega, pirms miega. Lai apēstu gabalu zivs, iedzertu kafiju, tikai tāpēc, ka salda, nekādu nomodu nesniedz. Un ko es ar to darītu. Laukā pelēks, slapjš, pelēks kā aizsaulē. Arlabunakti, labrīt, arlabunakti.