| |
|
| 03:35pm 11/11/2023 |
| |
Apmācies jau simtiem dienu. Šodien vairs negribas līst laukā no gultas. Tāda apātija, tāds nogurums. Loki zem acīm kā laivas dziļi pelēkā jūrā, aizmirsušas par krastu, par atspirgšanu. Ierokos segās kā lācis alā, izlienu tikai, lai nomazgātu seju pēc miega, pirms miega. Lai apēstu gabalu zivs, iedzertu kafiju, tikai tāpēc, ka salda, nekādu nomodu nesniedz. Un ko es ar to darītu. Laukā pelēks, slapjš, pelēks kā aizsaulē. Arlabunakti, labrīt, arlabunakti. |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
| es un es |
|
| 08:50pm 11/11/2023 |
| |
šodien esmu ar izteikti plānu ādu. šodien esmu jūtīgs bērns, cilvēks, kuru droši vien dieagnosticētu ar ATS, bet esmu nolēmusi, ka tā ir pārāk liela čakarēšanās. Pietiek ar to, ka zinu, cik jūtīga esmu, cik nepanesama brīžiem ir pasaule jau ar to vien, ka tā ir uztverama visa reizē. Pietiek ar to, ka pati zinu, ka nevaru aiziet uz pasākumu bez milzīgas trauksmes un panikas, ja nezinu konkrētu plānu, telpas izkārtojumu, to, kas no manis sagaidīts. Pietiek ar to, ka es zinu, un varu to kaut cik sakārtot laicīgi apvaicājoties. Es nesaku to sarkastiski. Ir arvien vieglāk. Mani draugi mani zin, es zinu savus draugus. Es zinu, kuri draugi var palīdzēt tikt cauri nepanesami smagu emociju meltdownam, un kuri ir tie, kuriem tas pašiem būs daudz par smagu, bet viņi tā vietā var palīdzēt ar praktiskām lietām. Tāpat, kā draugi zin, ka es īsti nevaru palīzēt ar praktiskām lietām, bet varu atbalstīt, uzklausīt, būt blakus, samīļot. Nevajag pārmest cilvēkiem to, ko tie nespēj. Es tā saku, jo agrāk tā darīju.
Šodien esmu maza meitene. Bieži esmu. Bet esmu arī liela meitene. Es varu par sevi parūpēties, bet brīžiem es jūtu sevi kā mierīgu sievieti, brīžam - kā ļoti jutīgu, trauslu, klusu bērnu lielām, dziļām acīm. Tāda es esmu tagad. Tie ir mani divi stāvokļi. |
|
| |
|
Post |
| |
|
|