vot vēl ko es domāju
es tagad esmu mēnesi rezidencē ventspils rakstnieku mājā. nu, starptautiskajā.
man ir visādi teksti. bet es nezinu.
man šķiet, ka es kā prioritāti sev vēlos nolikt - kas man būtu interesanti? ko es gribētu lasīt? citādi es sevi iedzenu kkādā sastingumā kur sāku pārāk daudz domāt par to, kas ir un nav rakstīšanas/publicēšanas vērts.
tajā pat laikā grūti par to nedomat - es gribētu, lai mani šoreiz izdod neputns. mana galva ir tajā iecementēta un neko citu es negribu. mans ego to grib. un man par daudz galvassāpju sagādā šīs mazās izdevniecības, ar kurām sastrādājos pirmajos divos krājumos. nu, un es neiebilstu arī pret to procentu iegūšanu no ienākumiem (tāds prieks man nav bijis). bet nu tas nav par naudu. es gribu vnk izdevniecību, kura zina, ko dara un dara to labi un atbilstoši maniem standartiem.
bet skaidrs, ka ar mazākām izdevniečībām (salīdzinot ar zvaigzni) ir tā tomēr personīgi - nu, kas viņiem patīk? ko viņi grib? nav tā, ka es pielāgotos, bet tas mani nomierinātu.

manā galvā ir tik daudz interesantu labu aptuvenu stāstu bet tikko kā atveru lapu man vnk notiek kkāds strupceļš. agrāk tā nebija. es gribu ierīci, kas manas domas translē datorā.

varbūt jādabū diktofons. bet arī tas nav tas pats. es reāli nezinu ko darīt.