zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2021-02-19 02:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es aizvien turpinos
Esmu uzrakstījusi sešas lapas garu prozas murgu par punktiem un ko vēl ne un lūdzu nu cilvēkiem to lasīt. Es ļoti gribu iemācīties rakstīt prozu, kaut miniatūras, dzejprozu. Domāju, cik nepieklājīgi būtu lūgt Kasima viedokli, nepadomāju pietiekami ilgi un jau uzrakstīju, vai, jūs, lūdzu, varētu, uzmest, aci, jūtos nožēlojama.
Man mēdz teikt, ka man esot savs dzejas stils, bet ziniet, kāpēc tā ir? Jo es gandrīz visu mūžu nemaz nelasīju dzeju. Tikai mammu un Vācieti reizēm. Sākumskolā es rakstīju patosa pilnus dzejoļus, kuros iepinu tādus vārdus kā ''ķesteri'' jo lepojos ar savām vecvārdu zināšanām (jo es biju absolūts grāmatu tārpiņ-ž), pamatskolā es rakstīju dzeju kuru nekad un nemūžam nevienam nevar rādīt, bet tā bija ļoti terapeitiska, principā brīvs apziņas plūdums bez sākuma un gala. Tad es aizgāju uz jauno autoru semināru un Ostups man pateica (vai Treibergs....neatceros) ka man ir forši tēl (vai metaforas) bet ka man vajadzētu vairāk sakoncentrēties. Jo nekam nav īsti sākums un gals, ir vienkārši teksts, kurā ir smukas detaļas.
Un tā nu es pati kopjos, īsinos, un kaut kā tas notiek. Kaut kāda smadzeņu daļa tiek trennēta. Dzeja ir veids kā pateikt nepasakāmo, piemēram:

1) to, kā cilvēks izšķīst nozīmēs, ko tam piešķir vieta, telpa, laiks, cilvēki
2) to, kā mēs vispār varam sazināties, pieskarties viens otram
3) to, kā mēs vispār ko-eksistējam un ticam ka cilvēks blakus redz +/- tādu pašu realitāti kā mēs
4) to, ka vārdi
5) to, ka es telpā un lietas man apkārt
6) utjpr.

Bet ir taču arī garāki teksti. Es - runājošs, un es-rakstošs ir tā kā dažādi cilvēki. Vai dažādas domas. Es nezinu. tekstā es iegūstu formu, vai drīzāk to tapinu. (tikko iedomājos par to, ka manus klab ierakstus lasa īsti cilvēki - visus šos murgus - lai dievs jums dod veselību). Es nemaz citādi īsti nemāku būt, kā tekstā. Pēdējos gados esmu iemācījusies arī normāli runāt, bet tas nav tas pats. Atskaitot reizes, kad saskan, kā ir ar draugiem, bet arī tad - nav tas pats.
Te es vienkārši runāju. Puse no tā, ko es te uzrakstu, ir beznozīmīga. Uzrakstīt teikumu par to, ka kaut kas ir beznozīmīgi, ir nenozīmīgi.


Es patiesībā biju ļoti runātīgs bērns. Bet tad skola man aizbāza muti un piestūķēja mani ar kompleksiem eksistēt. Es aizvien nespēju izdzēst no sevis to paš-tēlu, kas radās skolas laikā. Un es gribu par to runāt ļoti daudz, jo varbūt tad tas pāries. Bet es jau nezinu, kāda es esmu. Vai tomēr zinu?
Bet ar katru cilvēku jau ir savādāk. Tas ļoti apgrūtina šo situāciju. Ar vienu cilvēku var būt tik viegli, ka šķiet - -ar mani viss ir kārtībā!
Bet tad atkal ir cilvēki, ar kuriem ir tik grūti. Un tad - ko? Kas man kaišs?

Kopš dzeru zāles, ir labāk. Nebaidos no cilvēkiem, nebaidos runāt (jo es mīlu cilvēkus, es mīlu iepazīties, es biju ļoti draudzīgs bērns līdz brīdim kad izšķīrās mani vecāki un mani sāka bulijot par to, ka esmu pārāk klusa, tieva un lasu grāmatas).


Nē, ir labāk. Man tikai vajag, man laikam vajag, lai šo kāds izlasa. Kaut vai svešinieks. Jo tad es varēšu vēl mazliet vairāk palaist to vaļā. To, kas mani vajā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]punkts
2021-02-19 17:04 (saite)
Raksti droši

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?