24. 01. 2021.
Ir tādi rīti, kurus tu nenoguli. Tikai nevienam nesaki, ka negulēji arī pa nakti. Citādi viņi tevi žēlos. Vai saprotoši pasmaidīs. Bet es gribu atsvabināties no šī negulētas-nakts-konteksta, kas man velkas pakaļ pieķēries kā dadzis. Es gribu būt šeit - no rīta. No nekurienes nācis. Uz nekurieni neejošs. Tikai te. Un lēnām aust gaisma.
Ik pa laikam pārlaižu acis pār istabu. Tur tu sēdi - pie galda otrā istabas galā. Un klabini taustiņus. Tu raksti eseju par Vitgenšteina Loģisko traktātu. Un tas, cik ilgi tu to dari, nav svarīgi, jo nekāda PIRMS nav. Es no tā atsakos. Es to novelku kā vecas drēbes. Un tu tās vairs neredzi man mugurā.
Mums kaut kas šodien ir sarunāts. Arī tad tas notiks - tāpat vien. Bez gaidīšanas. Tas ne no kā neizrietēs. Tas tikai notiks.
Un kaut kad drīz mēs iesim uz parku. Tāpēc, ka mēs iesim uz parku. Tur nav nekāda naratīva. Tikai gājiens uz parku. Tiešs un veldzējošs. Un uz ielas būs šļura. Un nav svarīgi, kāpēc - šļura. Bet tagad tā ir. Un mēs tai bridīsim pāri. Un mēs nerunāsim par to, no kurienes viņa tapa un kas viņa bija pirms tam.
Es klabinu taustiņus. Un tas ir viss, ko es daru. Es klabinu taustiņus un tu arī. Un ir rīts. Ir rīts. Un mēs abi tajā esam.