Vakar līdz vēlai naktij runājāmies FB.
Jocīgi, ka viņam tagad tikai darbs, darbs, darbs.
Tomēr šovakar kopā dosimies uz muzejnakti.

Vakar, vārdu pa vārdam aizrunājāmies līdz bijušajiem.
Viņš uzdeva jautājumu, godīgi atbildēju - vēl vairāk - izstāstīju vairāk nekā viņš jautāja.
Tad viņš teica, ka nevēlas, lai atceros to, kas, iespējams, man dara pāri.
Teicu, ka nepārdzīvoju, ka viss beidzās likumsakarīgi, bet neko nenožēloju. Apsolīju izstāstīt kādreiz visu, taču viņš iebilda, ka tas nav nepieciešams.
Pajokoju, ka tam man vajadzēs parakstītu dokumentu, kas apliecina, ka viņš ir brīdināts, bet no sīkākas informācijas atteicies.
Viņš piekrita.

Jēziņ, ir tik labi, ka man nekas nav jāstāsta, lai gan - ja viss patiešām kļūs nopietni - un tā izskatās, laikam taču būtu godīgi pateikt, ka esmu bijusi ar kādu kopā piecus gadus, nēsājusi viņa dāvināto gredzenu un domājusi par viņa bērniem... Tas taču būtu godīgi? Visu laiku prātā pārcilāju, kā A. varētu reaģēt uz to, ka bijušais ir turks, kā arī uz visu to, ko jau minēju.

A. arī teica, ka nespētu uz mani dusmoties - un man tiešām liekas, ka viņš nespētu - pārāk labs viņš ir. Vai arī es pret viņu esmu bijusi pietiekami atklāta un mīļa, lai negribētos kaut ko sabojāt, dusmojoties. Jo vakar vienā brīdī vilka uz to, ka dusmīga palikšu es - kad viņš iesāk teikt kaut ko svarīgu, bet tad apraujas un ne lūdzams nesaka - un es nelūgtos - bet tomēr - solīja pateikt šodien, kad tiksimies, bet man galvā miljons domu par to, vai neesmu atļāvusies par daudz. Ja viņš vispār zinātu, cik daudz vairāk gribētu atļauties...

Vajadzētu beidzot sakārtot māju, bet vēl mirkli pasēdēšu un tad jau. A. atsūtīja smieklīgu ziņu - ka minūtes velkas kā stundas, kamēr viņš ir ceļā pie manis, bet, kad ieraugot beidzot, tas esot neaizmirstami un laiks apstājas. Un man tik ļoti grūti viņu pēc tam laist prom. Tad nu manīs šovakar, kas tieši mums abiem būs uz mēles galiņiem...