Garastāvoklis:	gloomy
Mūzika:	Hagalaz' Runedance

Nepatiesības
        Meitene mūždien dzīvoja melos. No rītiem, lūkojoties spogulī, viņa allaž sev iestāstīja, ka ir neglīta. Miegpilnās acis pamanīja citu redzei svešas nepilnības, kas prasījās pēc maskējošas melu kārtas. Noklājusies ar meliem, meitene ieslēdza televizoru un, rīta viltus mīlas seriālos maldoties, sevi mānīja, ka neesot pietiekoši gana laika, lai pavingrotu. Tikai lai pēcāk ar nožēlu sev solītu turpmāk mosties agrāk, taču modinātāja grozīšana viņasprāt vienmēr bijusi pārāk cimperlīga nodarbe. Negribīgi un gausi meitene tērpās apģērbā, kas slēpa ādas krociņas, kas viņasprāt ikvienam liktos netīkamas. Kājās āva visparastākos apavus, kuru pārmērīgi augstā cena meloja par to kvalitāti.
        Meitene izsteidzās caur kāpņu telpu, nesveicinādama kaimiņus, prātojot un atliekot dienu, kad beidzot ar šiem iepazīsies. Ieraudzījusi jaunu lapeli pie ārdurvīm, viņas ziņkārība tūliņ pat izsīka, salasot vārdu "Talka". Izgājusi caur piemājas vārtiņiem, meitene iztēlojās potenciālus izdilumus savās dārgajās biksēs, kuri visdrīzāk rastos no piecpadsmit minūšu pastaigas uz darba vietu. Tas bija gana labs iemesls, lai kāptu tramvajā, apmainot dārgas naudiņas pret pīkstienu. Un tad sekoja traukšanās piesēst pēdējā brīvajā sēdvietā, meklējot sev mākslīgu nogurumu. Tādu, kas ļauj uzlūkot vecāka gadu gājuma cilvēku ne vairāk kā acu kaktiņā.
        Nonākusi darbā vietā pārliecināta, ka sienas pulkstenis melo par viņas kavējumu, meitene apsēdās pie datora, kuru datorpuika gadiem solījis nomainīt pret jaunāku modeli, un ieslīka tīmekļos, ik pa brīdim mierinot sevi, ka darba pienākumus uzsākšot pēc nākamā raksta izlasīšanas. Tad sekoja jauni meli. Par to, kā mūždien trūkst laika šo pienākumu veikšanai. Un, vadot skaitļus tabulās, kurām nodošanas termiņš allaž bijis 'vakardien', meitenes sārtās acis un saliektā mugura meloja par brīvbrīžu nepieciešamību tāpat, kā stiprās kafijas krūze, kas gan radīja modruma ilūziju, gan liecināja par absolūti neveiksmīgiem mēģinājumiem atteikties no cukura lietošanas.
        Pusdienlaiks kā parasti sākās pirms laika, un pilsēta uz katra soļa meitenei priekšā izstādīja melus par veselīgu dzīvesveidu, ielas aizpildot ar treknas pārtikas ūķiem un vietām, kur iespējams iegādāties un teju nekad neizmantot abonementus telpām, kur sviedraini ļaudis uz trenažieriem iestāsta sev, ka ir nopelnījuši kebabu vakariņās.
        Arī meitene, ar kumosu trekna burgera zobos, atlika salātlapu un vingrošanas apņemšanās citām dienām. Pat telefonsarunās viņa draudzenēm stāstīja nepatiesības par prieku un sapņiem, pēcāk noskalojot sauju tablešu ar cukurotu dzērienu.
        Atgriezusies kantorī, kas no laika gala apkrāpis valsti nodokļu nomaksas jautājumā, meitene atlikušo darba laiku atļāvās sevi lutināt, jo bija iestāstījusi sev, ka rīta stundās esot jau ražīgi pastrādājusi. Meitene izgāja no darba minūtes desmit pirms laika, jo bija jāpaspēj uz tramvaju, kas kursē tikai četras reizes stundā.
        Trīsistabu dzīvoklī, kurā viņa viena pati apdzīvo vienu pašu telpu, meitene ielēja glāzē dārgu vīnu, melojot savai apziņai par tā krāšņo garšas buķeti, kuras pēcgaršā jūtamas aizmirstama nosaukuma ielejas vīnogu nianses. Tad, apsēdusies iepretim televizoram, meitene ieklausījās tā skaļajā balsī, kas stāstīja par precēm, kuras neviens nav varējis atļauties iegādāties, taču to noteikti nākotnē to izdarīs - tad, kad ātro kredītu krāpnieki būs pārliecinājuši par šķietami izdevīgiem aizdevuma nosacījumiem.
        Meitene turpināja mānīt sevi, šoreiz iedomājoties, ka vakariņas ir liekas pēc tik neveselīgām pusdienām. Turklāt, negatavojot vakariņas, viņasprāt, bija iespējams ietaupīt naudu vīnam. Un kāre pret to savukārt vienmēr ļāvusi prātam aizmirst, ka alkohols viņai patiesībā veicinājis bezmiegu.
        Tad tika vērpti maldi par aizņemta vakara plāniem - īsziņas formā kādam vīrietim, kas meitenei katrā satikšanās reizē melojis par saviem patiesajiem nodomiem un izpeļņu. Pārliecināšana prasīja laiku. Izsmalcināti meli top ilgstošāk par patiesību.
        Drīz vien iestājās tumsa un, lūkojoties spogulī, meitene notīrīja melu kārtu no sejas, un kā jau katru vakaru - iestāstīja sev, ka sekundes divdesmit zobu birstēšanas ir gana, lai pie zobārsta neietu vēl divus gadus, iedomu līdzekļus ietaupot.
        Atguļoties gultā, acis ātri pazibēja garām grāmatai, kas allaž tikusi lasīta ‘rītvakar’, un apstājās pie viedtālruņa, kas meitenei vienmēr melojis par to, cik ilgi spēj funkcionēt bez strāvas. Apskatījusi digitālo pulksteni uz tā ekrāna, viņa aši sarēķināja stundas līdz mošanās brīdim - vienīgā matemātiskā manipulācija, ko viņa spēja sarēķināt bez kalkulatora. Tad sekoja iedrošinājums, ka ir vēl gana daudz laika, lai lūkotos draugu melos sociālās lapās.
        Meitene devās gulēt nogurušām acīm, nonākusi pie vienīgās taisnības - tādas, ka rīt jutīsies neizgulējusies.