Tavus komentārus tā bieži dzēš ārā? Man liekas, kamēr tur nav personīgu uzbraucienu un/vai sensitīvas personiskās informācijas, tikmēr - kāds gan lai būtu iemesls.

Par pakļaušanos dogmām - es, protams, spriežu pati no sava šobrīdējā redzes punkta, bet principā, ja es izvēlētos pieslieties kādai reliģijai, tad es to izvēlētos ar visiem tiem noteikumiem. Ja esmu teikusi Jā, tātad esmu teikusi Jā. Var jau būt, ka man ir viegli tā teikt tieši tādēļ, ka neesmu ticīgā. Un, protams, es esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuru smadzenes manā izpratnē ir izskalotas un, manuprāt, viņiem vajadzētu dot argumentus, lai viņus kaut kādā veidā atgrieztu normālā domāšanā. Tajā pašā laikā es zinu arī cilvēkus, kas to ir izvēlējušies ar skaidru apziņu un saprātu. Informēta izvēle. Zinu sievietes, kuras ir bijušas saprātīgas, bet pārgājušas islamā, pie tam - ar konservatīvo Korāna interpretāciju (teiksim, Iršada Mandži Korānu tulko pavisam mūsdienīgi, bet viņu jau laikam "īstie" musulmaņi neņem vērā). Nu, un tā ir viņu izvēle. Apzināta, informēta izvēle. Un viņas pakļaujas, brīvprātīgi un ar prieku.

Un par to, ka ir svarīgi, lai bērns būtu vesels. Protams, ka to vēlas ikviens. Bet protams! Bet - ja nav, tad ko? Abortu? Un līdz kādai robežai? Kuru slimību dēļ veikt abortu, kuru - nē? Ja ir Dauna sindroms, tad abortu? Vai tomēr nē? Agrāk visām mātēm, kurām piedzima bērni ar Dauna sindromu, stingri ieteica no šādiem bērniem atteikties. Bet viņi taču arī ir cilvēki un spēj dzīvot. Labi, nedaudz citādāku dzīvi, bet spēj. Pazīstu vienu pāri, kuriem ir viens puika ar Dauna sindromu, jaunākā meitiņa - vesela. Un viņi mīl abus, vienādi.
Man liekas, tas smagākais ir ar robežas novilkšanu. Kad jā un kad - nē? Un, jo vairāk ir jā, jo grūtāk stingri novilkt robežu.