Below are the 3 most recent journal entries recorded in ziemas_daarzs' LiveJournal:

Thursday, April 2nd, 2009
1:25 pm	Par abortiem un citām liberālajām vērtībām Es vienmēr esmu biju liberālo [at]vērtību piekritēja. Un tajā pašā laikā es nevarētu teikt, ka esmu abortu piekritēja. Tas ir, es esmu diezgan pārliecināta, ka sievietei ir jādod iespēja izvēlēties. Jo izvēles iespēja jau vienmēr ir pats svarīgākais - izvēle, vairāk vai mazāk apzināta, ir tas, kas padara mūs par tiem, kas mēs esam. Mēs izvēlamies, par ko balsot; mēs izvēlamies, kur strādāt; mēs izvēlamies, ar kādiem cilvēkiem satikties un uzturēt kontaktus; mēs izvēlamies visu. Bet par abortiem es vienmēr esmu domājusi - izvēlei ir jābūt, bet labāk, ja visas izvēlētos abortus neveikt. Es nezinu, kā ir tad, ja esi izvarota un paliec stāvoklī tā rezultātā. Paldies Dievam, es to nezinu. Tajā pašā laikā šobrīd tas, ko es zinu - es noteikti gribēšu adoptēt bērnu, kad izveidošu savu ģimeni. Uz diviem pašas bērniem viens adoptēts; uz trijiem - divi. Un tādēļ gēnu arguments šajā gadījumā uz mani nedarbojas. Man liekas, daudz vairāk cilvēka personību ietekmē audzināšana. Jo tā atkal ir izvēle. Tu māci bērnam izvēlēties. Es nenoliedzu, ka, protams, daudz ko ietekmē arī gēni, taču mums katram ir dota tā izvēle: ja Tev ir alkoholisma gēns, Tu vēl arvien vari izvēlēties nedzert. Tu vienmēr vari izvēlēties. Un ne vienmēr izvēle ir viegla, jā, tam es piekrītu, taču izvēle ir. Cits jautājums ir par sievietes morālo traumu. Vai viņa ir spējīga piedot bērnam, kurš aug viņā iekšā, piedot tā vīrieša izrīcību. Lai gan tas auglis jau ne pie kā nav vainīgs, viņs droši vien vienmēr kalpo kā atgādinājums. Nodot bērnu adopcijai, varbūt tas ir risinājums. Jā, par šo es nezinu, šis varētu būt viens no retajiem iemesliem, kādēļ jā - aborti ir vajadzigi. Citi gadījumi? Es neesmu pārliecināta. Es pat neesmu pārliecināta par iedzimtajām slimībām; es neesmu pārliecināta. Man šķiet, tas, kas mani diezgan stipri ietekmēja, liekot nostāties vairāk pret-abortu pusē, ir divas lietas: pirms gandrīz 10 gadiem, kādā 11.klasē, viens mans paziņa draudzējās ar meiteni, kura palika stāvoklī no viņa. Viņa uztaisīja abortu. Es ar to meiteni toreiz daudz runājos. Izrādījās, tas bija viņas ceturtais aborts. Ceturtais! Jā, viņa bija nedaudz vecāka, bet 25 gados četri aborti - manuprāt, tas nav normāli. Un fakts, ka viņa bija vecāka - tieši tam vajadzēja padarīt viņu prātīgāku. Toreiz es iekšēji plosījos - nedrīkst, nu nedrīkst abortus padarīt par kontracepciju! Dažus gadus vēlāk es uzzināju, ka man nekad nejauši nebūs bērnu. Ne tā, ka nebūs nekad vispār, bet man nevar nejauši "gadīties". Man pie tā (pie bērnu ieņemšanas) būtu jāpiestrādā. Ir varianti, ir iespējas, bet nekad nebūs "gadījās". Īsi pēc tam es satiku to meiteni. Lieki piebilst, tas puisis jau sen ar viņu nedraudzējās, es viņu nebiju redzējusi. Satiku veikalā. Viņai bija mazulis un bagāts vīrs, ko viņa vairākkārt uzsvēra. Un toreiz man tas likās negodīgi. Vienkārši negodīgi pret tām, kuras grib bērnus, bet kurām tas nekad nenāks viegli. Ka ir savukārt citas, kuras var taisīt n-tos abortus un tik un tā kāds tur, augšā, turpina viņām sūtīt un sūtīt nākamos. Un tad es mulstu, kad saucu sevi par liberālo vērtību piekritēju, jo es nonāku pretrunās - es nekad ar visām četrām neiestājos par abortiem; es neuzskatu, ka dažādu reliģiju dzimumu nelīdztiesība ir kas ārkārtīgi pazemojošs (bez tam, dažas reliģijas to sauc par komplementaritāti - un kamēr komplementaritāte nozīmē, ka abi dzimumi ir līdztiesīgi, tikai ar dažādām lomām, man tas liekas pat atbalstāmi), kamēr tas neietekmē mani. Nu, un kas tad es esmu par liberāli? Current Music: Bob Dylan - The Times - They Are a-Changing (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, March 31st, 2009
4:38 pm	Es pārgulēju ar temperatūru, un šie ir mani murgi murdzinski Visriebīgākā temperatūra ir tas koridors starp 37.8 un 38.4. Tas ir tad, kad viss sāp, bet vēl nav tik vienalga, kā ap 39-40. Tas ir tad, kad vēl neesi pārāk savārdzis, lai, piemēram, lasītu, taču, kad lasi vienu un to pašu lappusi jau ceturto reizi un apzinies, ka tik un tā neatcerēsies, nav forši. Tas ir tad, kad reizē nāk un nenāk miegs - un filmas nav jēgas skatīties, jo ir skaidri zināms, ka stundas laikā vismaz trīs reizes iesnaudīsies, bet negulēsi pietiekami ilgi, lai to pašu filmu varētu noskatīties kādu citu reizi - sajūta "esmu to jau redzējis" nekad nepametīs. Tajos mirkļos arī nav iespējams padomāt loģiski un padomāt vispār, toties ir iespēja attaisnoties par "drudža murgiem". Un tā nu es te saulītē guļu un kustinu pēdiņas domāju. Un domāju par stiprajām, neievainojamajām, nejūtīgajām dūdiņām. Par to, cik ļoti atšķiras tas priekšstats, ko viņas rada, un tas, kā viņas pašas jūtas. Par šito īstenībā es vienreiz runāju arī ar vienu no savām labākajām draudzenēm. Toreiz mēs brīnījāmies par to, kā tas nākas, ka vairākas mūsu kopējas (un dažas arī atšķirīgas) dūdiņas vieno šādas pazīmes: viņām ir puiši; viņas ir skaistas; viņas ir veiksmīgas; viņas dzer, daudz un mērķtiecīgi - ne tā, lai nosauktu par alkoholiķēm, bet pietiekami, lai vismaz reizi nedēļā viņām būtu atmiņas zudumi. Ne tik daudz, lai tas nozīmīgi ietekmētu viņu darbu, bet pietiekami, lai vairs nemēģinātu darbadienu vakaros "iedzert glāzi vīna", jo ir skaidrs, par ko tas pārvērtīsies. Un tā. Man liekas, tas tādēļ, ka dūdiņas ir gan veiksmīgi izcīnījušas emancipāciju un līdztiesību, bet vairāk tādā pienākumu līmenī - tas ir, viņām vēl arvien ir jāizskatās labi, jāprot sarunāties, jādzemdē bērni, jāgatavo vakariņas, jābūt "mājsaimniecēm virtuvē, padauzām guļamistabā", bet vēl ir klāt nākusi līdztiesība piedalīties ar savu pienesumu ģimenes budžetā, viņai ir jāprot runāt par politiku, mašīnām, zinātni - un, jā, mēs to pašas prasījām - un vēl klāt nācis arī tas "es visu varu pati", "man jābut stiprai, es nevaru izrādīt savu vājumu" u.tml. Un kaut kas šajā visā ir patiesi nepareizi. Viena cita mana draudzene vienmēr man sūta pārlasīt viņas īsziņas pirms sūtīšanas potenciālajam vīrietim - vai neizklausoties pārāk desperate. Vēl cita jau n gadus no sava mīļotā vīrieša gaida tos trīs vārdus, kur pēdējais sākas ar "m" un beidzas ar "īlu" - un uz jautājumu "Bet vai Tu viņam esi to teikusi?" viņa atbild, ka nebūšot pirmā, kas sper šo soli (man liekas, šis ir vairāk no bailēm tapt savā ziņā noraidītai, izrādīt savu vājumu; man gan liekas, tas ir stiprums - spēt kaut ko tādu pateikt un negaidīt pretī neko, bet neba man spriest, es nevienā vietā neesmu labāka vai saprātīgāka par šiem piemēriem - gudri runāt jau visi māk). Viena cita paziņa savukārt visu laiku kļūst par ierēkšanas objektu, jo skaidri un gaiši ir paziņojusi, ka grib apprecēties un grib bērnus. To zina arī viņas puisis, kurš reizēm arī piedalās iejokošanā (protams, viņas un tā puikas klātbūtnē tas nenotiek tik atklāti). Taču kas notiek brīžos, kad ierēcējas paliek vienas? "Tikai nesaki nevienam, bet es arī gribētu bērnu..." Tikai nesaki nevienam, bet es arī gribu mīlēt un tikt mīlēta. Tikai nesaki nevienam, es arī gribu, lai mani kāds nosauc par savu začuku/runčuku/peļuku vai kādā citā tikpat salkanā vārdā, paņem azotē un ļauj būt mazai un neaizsargātai. Tikai nesaki nevienam, bet visa tā ierēkšana ir meli un provokācijas, lai neviens nepadomātu, ka es esmu vāja. Tikai nesaki nevienam, bet man ir tik nožēlojami salkani sapņi. Tikai nesaki nevienam. Varbūt tas ir bioloģiskais pulkstenis. Tikai nesakiet nevienam, bet es nezinu, ko ar to visu gribēju pateikt. (Comment on this)
11:16 am	Es zinu, kas mani nogalinās Mani nogalinās greizsirdība. Es miršu no greizas sirds. Nepamatota, smaga, nepareiza greizsirdība, kura liks man mirt. Lēnām, pamazām un sāpīgi. Un tikai tad, kad sirds jau būs neatgriezeniski sašķiebta, sagreizināta, iedragāta, tad es noticēšu, ka nebija jau, par ko. Un tad jau būs tik ļoti par vēlu, tik ļoti par vēlu. Un tad es pamazām miršu, gadiem ilgi. (Comment on this)