Par abortiem un citām liberālajām vērtībām
Es vienmēr esmu biju liberālo [at]vērtību piekritēja. Un tajā pašā laikā es nevarētu teikt, ka esmu abortu piekritēja. Tas ir, es esmu diezgan pārliecināta, ka sievietei ir jādod iespēja izvēlēties. Jo izvēles iespēja jau vienmēr ir pats svarīgākais - izvēle, vairāk vai mazāk apzināta, ir tas, kas padara mūs par tiem, kas mēs esam. Mēs izvēlamies, par ko balsot; mēs izvēlamies, kur strādāt; mēs izvēlamies, ar kādiem cilvēkiem satikties un uzturēt kontaktus; mēs izvēlamies visu. Bet par abortiem es vienmēr esmu domājusi - izvēlei ir jābūt, bet labāk, ja visas izvēlētos abortus neveikt.

Es nezinu, kā ir tad, ja esi izvarota un paliec stāvoklī tā rezultātā. Paldies Dievam, es to nezinu. Tajā pašā laikā šobrīd tas, ko es zinu - es noteikti gribēšu adoptēt bērnu, kad izveidošu savu ģimeni. Uz diviem pašas bērniem viens adoptēts; uz trijiem - divi. Un tādēļ gēnu arguments šajā gadījumā uz mani nedarbojas. Man liekas, daudz vairāk cilvēka personību ietekmē audzināšana. Jo tā atkal ir izvēle. Tu māci bērnam izvēlēties. Es nenoliedzu, ka, protams, daudz ko ietekmē arī gēni, taču mums katram ir dota tā izvēle: ja Tev ir alkoholisma gēns, Tu vēl arvien vari izvēlēties nedzert. Tu vienmēr vari izvēlēties. Un ne vienmēr izvēle ir viegla, jā, tam es piekrītu, taču izvēle ir. Cits jautājums ir par sievietes morālo traumu. Vai viņa ir spējīga piedot bērnam, kurš aug viņā iekšā, piedot tā vīrieša izrīcību. Lai gan tas auglis jau ne pie kā nav vainīgs, viņs droši vien vienmēr kalpo kā atgādinājums. Nodot bērnu adopcijai, varbūt tas ir risinājums. Jā, par šo es nezinu, šis varētu būt viens no retajiem iemesliem, kādēļ jā - aborti ir vajadzigi. Citi gadījumi? Es neesmu pārliecināta. Es pat neesmu pārliecināta par iedzimtajām slimībām; es neesmu pārliecināta.

Man šķiet, tas, kas mani diezgan stipri ietekmēja, liekot nostāties vairāk pret-abortu pusē, ir divas lietas: pirms gandrīz 10 gadiem, kādā 11.klasē, viens mans paziņa draudzējās ar meiteni, kura palika stāvoklī no viņa. Viņa uztaisīja abortu. Es ar to meiteni toreiz daudz runājos. Izrādījās, tas bija viņas ceturtais aborts. Ceturtais! Jā, viņa bija nedaudz vecāka, bet 25 gados četri aborti - manuprāt, tas nav normāli. Un fakts, ka viņa bija vecāka - tieši tam vajadzēja padarīt viņu prātīgāku. Toreiz es iekšēji plosījos - nedrīkst, nu nedrīkst abortus padarīt par kontracepciju!

Dažus gadus vēlāk es uzzināju, ka man nekad nejauši nebūs bērnu. Ne tā, ka nebūs nekad vispār, bet man nevar nejauši "gadīties". Man pie tā (pie bērnu ieņemšanas) būtu jāpiestrādā. Ir varianti, ir iespējas, bet nekad nebūs "gadījās". Īsi pēc tam es satiku to meiteni. Lieki piebilst, tas puisis jau sen ar viņu nedraudzējās, es viņu nebiju redzējusi. Satiku veikalā. Viņai bija mazulis un bagāts vīrs, ko viņa vairākkārt uzsvēra. Un toreiz man tas likās negodīgi. Vienkārši negodīgi pret tām, kuras grib bērnus, bet kurām tas nekad nenāks viegli. Ka ir savukārt citas, kuras var taisīt n-tos abortus un tik un tā kāds tur, augšā, turpina viņām sūtīt un sūtīt nākamos.

Un tad es mulstu, kad saucu sevi par liberālo vērtību piekritēju, jo es nonāku pretrunās - es nekad ar visām četrām neiestājos par abortiem; es neuzskatu, ka dažādu reliģiju dzimumu nelīdztiesība ir kas ārkārtīgi pazemojošs (bez tam, dažas reliģijas to sauc par komplementaritāti - un kamēr komplementaritāte nozīmē, ka abi dzimumi ir līdztiesīgi, tikai ar dažādām lomām, man tas liekas pat atbalstāmi), kamēr tas neietekmē mani. Nu, un kas tad es esmu par liberāli?