Es pārgulēju ar temperatūru, un šie ir mani murgi murdzinski
Visriebīgākā temperatūra ir tas koridors starp 37.8 un 38.4. Tas ir tad, kad viss sāp, bet vēl nav tik vienalga, kā ap 39-40. Tas ir tad, kad vēl neesi pārāk savārdzis, lai, piemēram, lasītu, taču, kad lasi vienu un to pašu lappusi jau ceturto reizi un apzinies, ka tik un tā neatcerēsies, nav forši. Tas ir tad, kad reizē nāk un nenāk miegs - un filmas nav jēgas skatīties, jo ir skaidri zināms, ka stundas laikā vismaz trīs reizes iesnaudīsies, bet negulēsi pietiekami ilgi, lai to pašu filmu varētu noskatīties kādu citu reizi - sajūta "esmu to jau redzējis" nekad nepametīs.

Tajos mirkļos arī nav iespējams padomāt loģiski un padomāt vispār, toties ir iespēja attaisnoties par "drudža murgiem". Un tā nu es te saulītē guļu un kustinu pēdiņas domāju. Un domāju par stiprajām, neievainojamajām, nejūtīgajām dūdiņām. Par to, cik ļoti atšķiras tas priekšstats, ko viņas rada, un tas, kā viņas pašas jūtas. Par šito īstenībā es vienreiz runāju arī ar vienu no savām labākajām draudzenēm. Toreiz mēs brīnījāmies par to, kā tas nākas, ka vairākas mūsu kopējas (un dažas arī atšķirīgas) dūdiņas vieno šādas pazīmes: viņām ir puiši; viņas ir skaistas; viņas ir veiksmīgas; viņas dzer, daudz un mērķtiecīgi - ne tā, lai nosauktu par alkoholiķēm, bet pietiekami, lai vismaz reizi nedēļā viņām būtu atmiņas zudumi. Ne tik daudz, lai tas nozīmīgi ietekmētu viņu darbu, bet pietiekami, lai vairs nemēģinātu darbadienu vakaros "iedzert glāzi vīna", jo ir skaidrs, par ko tas pārvērtīsies. Un tā. Man liekas, tas tādēļ, ka dūdiņas ir gan veiksmīgi izcīnījušas emancipāciju un līdztiesību, bet vairāk tādā pienākumu līmenī - tas ir, viņām vēl arvien ir jāizskatās labi, jāprot sarunāties, jādzemdē bērni, jāgatavo vakariņas, jābūt "mājsaimniecēm virtuvē, padauzām guļamistabā", bet vēl ir klāt nākusi līdztiesība piedalīties ar savu pienesumu ģimenes budžetā, viņai ir jāprot runāt par politiku, mašīnām, zinātni - un, jā, mēs to pašas prasījām - un vēl klāt nācis arī tas "es visu varu pati", "man jābut stiprai, es nevaru izrādīt savu vājumu" u.tml.

Un kaut kas šajā visā ir patiesi nepareizi. Viena cita mana draudzene vienmēr man sūta pārlasīt viņas īsziņas pirms sūtīšanas potenciālajam vīrietim - vai neizklausoties pārāk desperate. Vēl cita jau n gadus no sava mīļotā vīrieša gaida tos trīs vārdus, kur pēdējais sākas ar "m" un beidzas ar "īlu" - un uz jautājumu "Bet vai Tu viņam esi to teikusi?" viņa atbild, ka nebūšot pirmā, kas sper šo soli (man liekas, šis ir vairāk no bailēm tapt savā ziņā noraidītai, izrādīt savu vājumu; man gan liekas, tas ir stiprums - spēt kaut ko tādu pateikt un negaidīt pretī neko, bet neba man spriest, es nevienā vietā neesmu labāka vai saprātīgāka par šiem piemēriem - gudri runāt jau visi māk). Viena cita paziņa savukārt visu laiku kļūst par ierēkšanas objektu, jo skaidri un gaiši ir paziņojusi, ka grib apprecēties un grib bērnus. To zina arī viņas puisis, kurš reizēm arī piedalās iejokošanā (protams, viņas un tā puikas klātbūtnē tas nenotiek tik atklāti). Taču kas notiek brīžos, kad ierēcējas paliek vienas? "Tikai nesaki nevienam, bet es arī gribētu bērnu..." Tikai nesaki nevienam, bet es arī gribu mīlēt un tikt mīlēta. Tikai nesaki nevienam, es arī gribu, lai mani kāds nosauc par savu začuku/runčuku/peļuku vai kādā citā tikpat salkanā vārdā, paņem azotē un ļauj būt mazai un neaizsargātai. Tikai nesaki nevienam, bet visa tā ierēkšana ir meli un provokācijas, lai neviens nepadomātu, ka es esmu vāja. Tikai nesaki nevienam, bet man ir tik nožēlojami salkani sapņi. Tikai nesaki nevienam. Varbūt tas ir bioloģiskais pulkstenis.

Tikai nesakiet nevienam, bet es nezinu, ko ar to visu gribēju pateikt.