te gandrīz ir špagats. Pirms mēneša mēģināju mest ritentiņu un ar ceļiem uzkritu sev uz galvas.

Man tur kaut kas ļoti patīk.

Ai nē. Nav jau runa par kaut kādām safrizētām formām. Manis dēļ viņa varētu būt par 100 kg apaļāka. Tieši nenolaizītās formās ir fiška, bet tas tikai tad, ja māksla izlaiž tās caur otām, spalvām un granītiem.
Vienīgais spļāviens sejās ir tā bilde ar cigareti, (bet tas, šķiet, ir nejaušs) pārējais nav interesanti. Un no mākslām tur neko nesajūtu. Ir kaut kāda drosme plikoties. Tas nav nekas ievērības cienīgs.
Bet viņas bērni visu mūžu būs nolemti apņirgšanai. Un ir jau viegli teikt - phe! Bet paskatāmies apkārt! Bože, par kādiem sīkumiem un sadomātām lietām bērni ienīst savus vecākus.

man bieži vien process patīk labāk par rezultātu. laikam esmu performanču cienītājs. bieži man pats mākslinieks liekas vērtīgāks par pašu darbu, vai arī es nespēju novilkt skaidru robežu starp to, kur beidzas viens un sākas otrs. es šo priekš sevis uztveru kā performanci, kurā pats galvenais mākslas darbs - brīvības prieks - tiek radīts pašas kombulienes iekšpusē. un tas kas ir pilnīgs iekšpusē pilnīgi noteikti vienmēr atbalsojas arī kaut kur ārpusē. par ko tad ir aizskarti lielā daļa - par to, ka plika? vai par to, ka nav ideālas formas? ja būtu ideālas formas, vai arī tad bērniem būs jākaunas? vai kailums kā tāds pēc būtības ir kaut kas tāds, par ko jākaunas? vai arī atkal no jauna - jākaunas par to, ka mamma neatbilst supermodeļu parametriem? un galu galā - vai tām ar silikonu piebāztajām pupulellēm, kas defilē pa jauno vilni nav jākaunas par savu totālo kontrolfrīkisko atkarību no visiem pupu, dibenu un lūpu standartiem, mākslīgajiem matiem un liekajiem zobiem? man liekas no tā ir vēl vairāk jākaunas nekā no plikas lēkāšanas paradīzes daŗziņā.

man viens draugs ierakstīja, ka viņam viņas žēl. ok, tas draugs ir labs cilvēks un man daudz ir palīdzējis, tāpēc neapšaubu viņa labo sirdi, bet par pašu žēlumu runājot - kas var būt pazemojošāks par tādu no malas žēlošanu. un kādā ziņā žēl? par to, ka viņai sāp? bet neizskatās, ka viņai sāpētu! ja viņai nesāp un viņa ir laimīga, tad par ko viņu žēlot? par to, ka viņa izkrīt no sabiedrības un kļūst par apsmiekla objektu? bet tā var žēlot tikai tādi, kas ir integrēti šajā sūda sabiedrībā līdz matu galiem, paklausīgi pilda visus mironīgos šīs sabiedrības rituālus un ievēro visus gaumes un morāles kanonus. tiklīdz kāds izkrīt no kanona, tā labajām sabiedrības dvēselēm viņu kļūst žēl. bet man tieši tas liekas labi, ka viņa šādi izlec no aploka un kļūst par kazlēnu, kas negrib būt saskaitīts. vislielākais žēlums manuprāt būtu jāizjūt nevis pret kombuļu inesi, bet pret tiem, kurus katru dienu rāda pa televizoru.

vecāki nevar būt mūžīgie savu bērnu vergi arī. un tas viss ir tik dažādi. es piemēram no saviem vecākiem atsvešinājos tieši tāpēc, ka viņi bija tik pareizi. it sevišķi mutere. visu viņai vienmēr vajadzēja kā visiem, nekas nekad nekur nebija nepareizi. un es tieši tāpēc pagriezu viņai muguru. pat ne speciāli un ar uzsvaru, vienkārši atradu draudzenes ārpus mājas un tieši visādus ciema neveiksminiekus. draudzējos ar neglīto nesekmīgo ligitu krūmiņu no klases, resno ivetu pazariņu, pēc valdošajām domām pustrako sarmīti un benitu. mana mutere teica - nuja, tev jau nekas normāls nepatīk, vienmēr tu atrodi visādus kropļus. un tā es esmu dzīvojis visu dzīvi un tā draudzējies un tā arī būs. un kombuļu inese man patīk. un nepatīk tie, kas dara tā, ka visiem patīk, glīti un kārtīgi. kā dzīvē, tā mākslā. vorhols teica, ka viņš visu mūžu ir filmējis nepareizas filmas, taisījis nepareizas bildes un rakstījis nepareizas grāmatas, un, ja visu laiku darīt visu ko nepareizi, tad kaut kad noteikti kaut kam vērtīgam uzdursies. es arī domāju, ka ja vorhols ar savu fabriku būtu tagad rīgā, kombuļu inese pilnīgi noteikti būtu viņa pulkā. jo viņam patika nevis kaut kādi mākslinieciski dīvainīši, bet pa īstam trakie. par viņu pat teica, k, ja jau vorhols kādu nosauc par dīvainu, tas tas ĻOTI DĪVAINS. es domāju, ka kombulienei tā šķautne ir.

par žēlošanu es arī domāju, ka vienīgā normālā žēlošanas forma ir fiziska. ja kādam iet grūti palīdzi viņam ar aizstāvību, pabaro, izglāb no nelaimes, izvelc no degošas mājas vai dīķa vai pabaro. tas ir žēlums darbībā. bet kaut ko pa kaktiem svētā glītumā žēlot ir viena pretīga nodarbošanās, kas pati vairāk par žēlumu nav pelnījusi. bet žēlo. un domā, ka ar savu žēlumu kaut ko izdara. tāds žēlums ir ņirgāšanās monētas otra puse. ja mani kāds šitā sāktu žēlot, es vienkārši pateiktu, lai iebāž savu žēlumu pats zina kur.

Tu uztver kā performanci, bet es kā kāda vēlmi sacelt ažiotāžu uz svešiem kauliem.
Es varētu uzrakstīt līdzīgu komentu Tavējam, bet mani nepamet tā izmantošanas sajūta. Es vienkārši slikti jūtos par visām tām ņirgām par viņu. Šķiet, ka lielākā daļa ņirdz, maza daļiņa kruti aizstāv, jo spraust lielākajai daļai štokus spieķos arī ir kruta.
Iespējams, ka viņas bērniem šobrīd dzīve ir neciešama.
Vecāki nevar būt mūžīgie vergi saviem bērniem, tiesa, bet vecāki nedrīkst padarīt savus bērnus par apsmieklu.
Ir grūti uz visu to noskatīties.

nu bet es tev uz sava piemēra teicu, ka bērni var domāt visādi. varbūt viņas bērni mammu ļoti mīl un fano par viņu un ir gatavi aizstāvēt viņu it visā. es nesaku, ka spraust vairākumam spieķos sprunguļus ir kruta, it kā tas būtu kāds pašmērķis. man viņa patīk tieši tāda. ja būtu savādāka, nepatiktu. no kā tad ceļas ņirgas, no neatbilstības vairākuma gaumei un uzvedībai. bet vai vairākuma gaume un uzvedība ir kaut kas labs? nedomāju.

varbūt lai nepadarītu sevi un savus bērnus par apsmieklu stulbeņu acīs katram no mums jākļūst par stulbeni, jāpieņem stulbeņu vērtību sistēma.

es nekādas ilūzijas neloloju par šo sabiedrību, tā ir absolūtais ļaunums pēc būtības, kopumā kā veidojums. atsevišķi tās indivīdi ir cita lieta. tāpēc es nedomāju, ka ideālajā variantā būtu jebkā jārēķinās ar kaut kādiem šī absolūtā ļaunuma apsmiekliem vai neapsmiekliem.

bet Tu esi izņēmums.
un bērni jau droši vien fano (jo mamma ir mamma), bet varu derēt, ka par viņiem paņirdz visi kas tajā ciematiņā spēj pakustēt.

ir jābūt ļoti stipram, lai nerēķinātos ar šī absolūtā ļaunuma apsmieklu.
man šķiet, ka tik stipru cilvēku nav. ja ir, tad tie noteikti nav bērni.

kāpēc es esmu izņēmums? nu labi, es esmu izņēmums. bet tieši tikpat liels izņēmums kā jebkurš no mums. mēs katrs esam izņēmums. nav tādas masas sabiedrība. ir izņēmumu kopums, kuri vairākuma kalpo melnajam apzinās mākonim, kuru es saucu par absolūto ļaunumu, bet oficiāli tas saucas par sabiedrisko domu. es domāju, ka stipri cilvēki ir un to ir vairāk kā mēs domājam. tas protams nav vairākums, bet pietiekoši lai turētos. es nedomāju, ka mīļā miera labad būtu jāpadodas šim absolūtajam ļaunumam un jākalpo tam tikai tāpēc, lai šis ļaunums par mani nesmietos. tas ir gļēvums. nu labi. katrs no mums ir vājš un bieži padodas. bet tad atkal tikpat bieži labojas. ir tādi, kas uz īsu brīdi, kaut vai uz pavisam īsu, izraujas no šī ļaunuma un lido - pliki met salto pilsētas centrā tā ka pupi plīvo - viņi ir laimīgi un pa īstam brīvi kaut vai uz īsu brīdi, bet ir. bet ir tādi nelaimīgie, kas nodzīvo savu remdeno dzīvi kā sabiedriskā ļaunuma skrūvītes un ķīlītes un augstākā brīvības izpausme viņiem ir paraudāt kādā melodrāmā kinozāles tumsā. lūk tas ir nožēlojami, nevis plikam skraidīt. un es varu pateikt, ka mani absolūti neinteresē ko tur ņirgājas kaut kādi mietpilsoņu pārbarotie bezkalainie briesmoņi, kuriem vispār būtu labāk nepiedzimt. es zinu visu to mietpilsoņu sugu caur un cauri, ne plika graša par viņiem un viņu bērniem nedotu.

Tev nemaz man nav jāstāsta par mietpilsoņiem. Es vēl šad tad pati padurstu viņu pūkainos spilvenus, ļauju izzviegties savā pārākumā un pārgudrībā.

Bet bērni ir mana vārīgā vieta. Es nezinu kāpēc. Bieži visu apskatu caur viņu redzesleņķi un sajūtām.
Ar Tevi vienmēr ir svētīgi parunāt.:)

kad es pats biju bērns, ar citiem bērniem neko daudz nedraudzējos. nē nu ar kaimiņu puiku ilgoni draudzējos, ar klasebiedru gintu, ar mūsu mājas meitenēm. bet tā kopumā, man bērni likās tieši tikpat stulbi kā viņu vecāki. un viņi tādi BIJA patiešām. zin kā pierasts ar bērniem susināties - kili kili - nav viņi nekādi kili kili - un arī bērnībā nav tā, ka visi vienādi nevainīgi. no ļaunu pieaugušo ģimenēm nāk ļauni bērni un viss ļaunums, kas ir skolās un ir bērnos tas ir no viņu vecākiem ar pienu iezīstais ļaunums. visas tās kārtīgās sejas. kā tie no dejotājas tumsā. tik kārtīgi, tik līdzjūtīgi, līdz mirklim, kamēr apzog un pagrūž zem tanka sabiedriskā glītuma ietvaros. viņu bērni ir mats matā tādi paši.

cilvēkiem bieži patīk viskautkas ekstrēms. alternatīva. panki. andergraunds. tikai beigās izrādās, ka tas patīk līdz zināmai robežai, aiz kuras sākas pieticība, kušināšana, kaunēšanās un žēlošana, lai viss paliktu labās gaumes robežās. bet labās gaumes robežas vairs nav nekāda alternatīva, panki un andergraunds. tā ir vistīrākā mietpilsonība un meinstrīms zem alternatīvas birkas. kamēr tev pa īstam nesāp no tā, ko dari, es uzskatu, tikmēr tas viss ir priekš kaķiem, masovka un kopējais bezpersoniskais gremoklis.

par to, ka kāds ir viduvējība un masu kultūras klons, gan nevienam nekas nesāp. kāpēc?

biju nolēmusi vairs diskusijā par Inesi neiesaistīties, bet izlasot Tavu komentēru nevaru nociesties nepiebildusi, ka visvairāk no vakardienas sarunas mani aizķēra teksts par to, ka ja viņa būtu palikusi sākuma līmenī - ar vīru saplēstos dzeltenos kreklos un uz šlāgeraptaujas skatuves, tad viss būtu kārtībā.
Smieties par to drīkst - tur lai cilvēks pataisa sev par cik muļķi grib, bet lūdzams tikai uz skatuves, ja grib lēkāt pa āru, tad tas ir ārpus visām normām.

es viņu cienu. es nu Kombuļu Inesi par to, ka viņa stāv pāri apsmieklam un aizspriedumiem. un ja es būtu viņas bērns, es lepotos!

bet Tu neesi viņas bērns. un Tu vispār neesi bērns.
un Tu, starp citu, arī esi izņēmums. tāpat kā pulkvedis :)

es esmu bērns un man arī ir vecāki. un es par viņiem esmu kaunējusies, bet tagad lepojos.

un man patīk dažas viņas dziesmas.