man bieži vien process patīk labāk par rezultātu. laikam esmu performanču cienītājs. bieži man pats mākslinieks liekas vērtīgāks par pašu darbu, vai arī es nespēju novilkt skaidru robežu starp to, kur beidzas viens un sākas otrs. es šo priekš sevis uztveru kā performanci, kurā pats galvenais mākslas darbs - brīvības prieks - tiek radīts pašas kombulienes iekšpusē. un tas kas ir pilnīgs iekšpusē pilnīgi noteikti vienmēr atbalsojas arī kaut kur ārpusē. par ko tad ir aizskarti lielā daļa - par to, ka plika? vai par to, ka nav ideālas formas? ja būtu ideālas formas, vai arī tad bērniem būs jākaunas? vai kailums kā tāds pēc būtības ir kaut kas tāds, par ko jākaunas? vai arī atkal no jauna - jākaunas par to, ka mamma neatbilst supermodeļu parametriem? un galu galā - vai tām ar silikonu piebāztajām pupulellēm, kas defilē pa jauno vilni nav jākaunas par savu totālo kontrolfrīkisko atkarību no visiem pupu, dibenu un lūpu standartiem, mākslīgajiem matiem un liekajiem zobiem? man liekas no tā ir vēl vairāk jākaunas nekā no plikas lēkāšanas paradīzes daŗziņā.

man viens draugs ierakstīja, ka viņam viņas žēl. ok, tas draugs ir labs cilvēks un man daudz ir palīdzējis, tāpēc neapšaubu viņa labo sirdi, bet par pašu žēlumu runājot - kas var būt pazemojošāks par tādu no malas žēlošanu. un kādā ziņā žēl? par to, ka viņai sāp? bet neizskatās, ka viņai sāpētu! ja viņai nesāp un viņa ir laimīga, tad par ko viņu žēlot? par to, ka viņa izkrīt no sabiedrības un kļūst par apsmiekla objektu? bet tā var žēlot tikai tādi, kas ir integrēti šajā sūda sabiedrībā līdz matu galiem, paklausīgi pilda visus mironīgos šīs sabiedrības rituālus un ievēro visus gaumes un morāles kanonus. tiklīdz kāds izkrīt no kanona, tā labajām sabiedrības dvēselēm viņu kļūst žēl. bet man tieši tas liekas labi, ka viņa šādi izlec no aploka un kļūst par kazlēnu, kas negrib būt saskaitīts. vislielākais žēlums manuprāt būtu jāizjūt nevis pret kombuļu inesi, bet pret tiem, kurus katru dienu rāda pa televizoru.

vecāki nevar būt mūžīgie savu bērnu vergi arī. un tas viss ir tik dažādi. es piemēram no saviem vecākiem atsvešinājos tieši tāpēc, ka viņi bija tik pareizi. it sevišķi mutere. visu viņai vienmēr vajadzēja kā visiem, nekas nekad nekur nebija nepareizi. un es tieši tāpēc pagriezu viņai muguru. pat ne speciāli un ar uzsvaru, vienkārši atradu draudzenes ārpus mājas un tieši visādus ciema neveiksminiekus. draudzējos ar neglīto nesekmīgo ligitu krūmiņu no klases, resno ivetu pazariņu, pēc valdošajām domām pustrako sarmīti un benitu. mana mutere teica - nuja, tev jau nekas normāls nepatīk, vienmēr tu atrodi visādus kropļus. un tā es esmu dzīvojis visu dzīvi un tā draudzējies un tā arī būs. un kombuļu inese man patīk. un nepatīk tie, kas dara tā, ka visiem patīk, glīti un kārtīgi. kā dzīvē, tā mākslā. vorhols teica, ka viņš visu mūžu ir filmējis nepareizas filmas, taisījis nepareizas bildes un rakstījis nepareizas grāmatas, un, ja visu laiku darīt visu ko nepareizi, tad kaut kad noteikti kaut kam vērtīgam uzdursies. es arī domāju, ka ja vorhols ar savu fabriku būtu tagad rīgā, kombuļu inese pilnīgi noteikti būtu viņa pulkā. jo viņam patika nevis kaut kādi mākslinieciski dīvainīši, bet pa īstam trakie. par viņu pat teica, k, ja jau vorhols kādu nosauc par dīvainu, tas tas ĻOTI DĪVAINS. es domāju, ka kombulienei tā šķautne ir.