nu bet es tev uz sava piemēra teicu, ka bērni var domāt visādi. varbūt viņas bērni mammu ļoti mīl un fano par viņu un ir gatavi aizstāvēt viņu it visā. es nesaku, ka spraust vairākumam spieķos sprunguļus ir kruta, it kā tas būtu kāds pašmērķis. man viņa patīk tieši tāda. ja būtu savādāka, nepatiktu. no kā tad ceļas ņirgas, no neatbilstības vairākuma gaumei un uzvedībai. bet vai vairākuma gaume un uzvedība ir kaut kas labs? nedomāju.

varbūt lai nepadarītu sevi un savus bērnus par apsmieklu stulbeņu acīs katram no mums jākļūst par stulbeni, jāpieņem stulbeņu vērtību sistēma.

es nekādas ilūzijas neloloju par šo sabiedrību, tā ir absolūtais ļaunums pēc būtības, kopumā kā veidojums. atsevišķi tās indivīdi ir cita lieta. tāpēc es nedomāju, ka ideālajā variantā būtu jebkā jārēķinās ar kaut kādiem šī absolūtā ļaunuma apsmiekliem vai neapsmiekliem.

bet Tu esi izņēmums.
un bērni jau droši vien fano (jo mamma ir mamma), bet varu derēt, ka par viņiem paņirdz visi kas tajā ciematiņā spēj pakustēt.

ir jābūt ļoti stipram, lai nerēķinātos ar šī absolūtā ļaunuma apsmieklu.
man šķiet, ka tik stipru cilvēku nav. ja ir, tad tie noteikti nav bērni.

kāpēc es esmu izņēmums? nu labi, es esmu izņēmums. bet tieši tikpat liels izņēmums kā jebkurš no mums. mēs katrs esam izņēmums. nav tādas masas sabiedrība. ir izņēmumu kopums, kuri vairākuma kalpo melnajam apzinās mākonim, kuru es saucu par absolūto ļaunumu, bet oficiāli tas saucas par sabiedrisko domu. es domāju, ka stipri cilvēki ir un to ir vairāk kā mēs domājam. tas protams nav vairākums, bet pietiekoši lai turētos. es nedomāju, ka mīļā miera labad būtu jāpadodas šim absolūtajam ļaunumam un jākalpo tam tikai tāpēc, lai šis ļaunums par mani nesmietos. tas ir gļēvums. nu labi. katrs no mums ir vājš un bieži padodas. bet tad atkal tikpat bieži labojas. ir tādi, kas uz īsu brīdi, kaut vai uz pavisam īsu, izraujas no šī ļaunuma un lido - pliki met salto pilsētas centrā tā ka pupi plīvo - viņi ir laimīgi un pa īstam brīvi kaut vai uz īsu brīdi, bet ir. bet ir tādi nelaimīgie, kas nodzīvo savu remdeno dzīvi kā sabiedriskā ļaunuma skrūvītes un ķīlītes un augstākā brīvības izpausme viņiem ir paraudāt kādā melodrāmā kinozāles tumsā. lūk tas ir nožēlojami, nevis plikam skraidīt. un es varu pateikt, ka mani absolūti neinteresē ko tur ņirgājas kaut kādi mietpilsoņu pārbarotie bezkalainie briesmoņi, kuriem vispār būtu labāk nepiedzimt. es zinu visu to mietpilsoņu sugu caur un cauri, ne plika graša par viņiem un viņu bērniem nedotu.

Tev nemaz man nav jāstāsta par mietpilsoņiem. Es vēl šad tad pati padurstu viņu pūkainos spilvenus, ļauju izzviegties savā pārākumā un pārgudrībā.

Bet bērni ir mana vārīgā vieta. Es nezinu kāpēc. Bieži visu apskatu caur viņu redzesleņķi un sajūtām.
Ar Tevi vienmēr ir svētīgi parunāt.:)

kad es pats biju bērns, ar citiem bērniem neko daudz nedraudzējos. nē nu ar kaimiņu puiku ilgoni draudzējos, ar klasebiedru gintu, ar mūsu mājas meitenēm. bet tā kopumā, man bērni likās tieši tikpat stulbi kā viņu vecāki. un viņi tādi BIJA patiešām. zin kā pierasts ar bērniem susināties - kili kili - nav viņi nekādi kili kili - un arī bērnībā nav tā, ka visi vienādi nevainīgi. no ļaunu pieaugušo ģimenēm nāk ļauni bērni un viss ļaunums, kas ir skolās un ir bērnos tas ir no viņu vecākiem ar pienu iezīstais ļaunums. visas tās kārtīgās sejas. kā tie no dejotājas tumsā. tik kārtīgi, tik līdzjūtīgi, līdz mirklim, kamēr apzog un pagrūž zem tanka sabiedriskā glītuma ietvaros. viņu bērni ir mats matā tādi paši.