Rudenīgi kaiju kliedzieni manā dvēselē.
Rudenīgi kaiju kliedzieni manā dvēselē. Sestdienas ( vai arī 5dienas) vakars Rīga nekad nenes laimi..cilvēku pūļi bezmērķīgi un bezpersoniski plūst man garām, steidzotoes katrs savās gaitās, steigdamies izdzīvot karts savus laimes mirkļus..stāvu pieturā pie Matīsa tirgus, raugos tumšās pilsētas gaišajās ugunīs un galvu lepni pacēlusi skumstu..vienkārši par dzīvi. It kā viss jau ir labi, bet tāds dvēseles noskaņojums man raksturīgi uzzmācas.. un laikam jau bija laiks - sen nav bijis. Autobuss pilns tantinju un bērnu, braucu gar vietām, kas man atkal kaut ko atgādina..drīz jau tiešām būs tā, ka puse Rīgas būs manā melnajā ( nē', gluži ne melnajā, bet dompilnajā gan) sarakstā. Es negribu par to visu domāt, bet kaut kāds nebeidzams spēks plēš pušu manu sirdi un "Alfas" bilde aiz loga sadalās neskaitāmās prizmās, jo acis, man to neprasījušas, pieplūst asarām..es negirbu, negibu tā, bet savādāk nevaru..tā nav dziļa sāpe, es pat neko netapu apzinājusies..vienkārši kāda ģitāras stīga savilāks ap manu sirdi un žņaudza to pušu..no kāda nezināma tumša stūra man piezagusies vientulība..un skaiet, kāpēc radio sācis spēlēt tikai tipiskas ballīšu pēdējās dziesmas? .. vai tiešām Valentīndienas sakarā jau nedēļu iepriekš jāsāk kremtināt cilvēki, kuri, kaut ārēji vienalīdzīgi, tomēr iekšēji ievelk ķeksīti, kurējais gads šis ir pavadīts ..vientulībā.. nē, ne jau tā, bet garīgā vientulībā..nevajag vairs tā..jādzīvo, un ir labi, ka jādzīvo..

Vai kāds mīļš puisis negrib mani uzaicināt uz randinju ? ;)