Mūzika: | The Corrs "Say you love me" |
Psihologjijā eseja.
"NAv labākas maskas par paša seju, jo neviens tai netic".
DOstojevskis.
Nezinu, ko tas nozīmē, bet man sanāca "Nav labākas maskas par paša seju, jo neviens tai netic.”
Dostojevskis.
Mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrība joprojām uzspiež daudz stereotipu. Stereotipu par to, kāds ir labs bērns, labs skolēns, labs draugs, labs darbinieks, labs vīrs, laba sieva, labs vecāks. Un, ja tu neiekļaujies kādā no šīm kategorijām, tad sadzīvošana, izdzīvošana un paralēla eksistēšana kļūst indivīdam daudz grūtāka un mokošāka. Rādot savu īsto seju, īsto raksturu, cilvēks var gan būt patiesāks pret sevi, ņemt no dzīves visu, kas patiešām ir atbilstošs paša principiem un vēlmēm, nemānīt sev apkārt esošo sabiedrību, gan gūt rūgtu vilšanos, ka viņa atklātība un patiesīgums netiek novērtēti, drīzāk izsmieti un nesaprasti. Tādēļ cilvēki mēra robežās neatklāj savu būtību līdz galam, atstājot zināmu standartisku, šablonisku skaldni savā publiskajai apskatei pasniegtajā personībā. Daudz sāpīgāk ir tikt ievainotam, ja cieš tava patiesā būtība, nevis uzliktā maska. Turklāt dažādās sabiedrībās cilvēks var nēsāt dažādas maskas, un tā nemaz nav liekulība vai prasta pakļaušanās pūlim – katrā vietā taču mēs satiekamies ar dažādiem cilvēkiem un dažādus stāvokļus ieņemam viņu mikrosabiedrībās, tāpat kā viņi mūsu dzīvēs. Un tā nu beigās izveidojas situācija, ka visi tik ļoti ir pieraduši cits pie cita ārējās čaulas, ka nespēj noticēt, ka šis cilvēks var būt pavisam savādāks. Tas bieži pierādās ar moderno komunikāciju – interneta – starpniecību, kad, piemēram, lasot kāda it kā sveša cilvēka tekstus vai čatojot ar viņu, beigu beigās atklājas, ka tas ir kāds, kuru tu pazīsti reālajā dzīvē, bet šis cilvēks ir krasi atšķirīgs no tā tēla, ko viņš par sevi ir radījis. Tad dažreiz rodas jautājums – kur viņš ir patiesāks – dzīvē vai virtuālajā pasaulē. Manuprāt, biežāki ir gadījumi, kad cilvēks drīzāk uzdrīkstēsies parādīt savu īsto seju nezināmai un neredzamai ļaužu grupai, meklējot tur sev domubiedrus un tik ļoti nepārdzīvojot neveiksmes, nevis skolasbiedriem vai kolēģiem. Es domāju, tas nav rakstura vājums, bet gan vienkārši izvairīšanās no liekām problēmām un sevis apliecināšana “drošākā” veidā. Bieži vien noticēt cilvēka īstajai būtībai ir daudz grūtāk nekā ap sevi radītajam oreolam, un tikai acīs iespējams lasīt, par šīs personas iespējami vēl apslēptajām personībām.
.