There are few things in this world that can surely make me cry. Es nezinu, kāpēc man šovakar gribās sevi mocīt, bet es uzlieku maxi skaļumā Savage Garden "Crash and Burn". Dziesmu, ar kuru - skaidri zinu - man saistās sāpīgi skaistas emocijas un konkrēts cilvēks. Pietam vēl dziesma koncertversijā, emocionāli pārbagāta un vēl ar super smeldzīgām ģitārām. Es pati nezinu, ko cenšos ar to panākt, jaucu sevī sajūtas kā guaškrāsas un paliktņa, provacēju slāpētas emocijas. Es negribu sākt histerizēt pilnā balsī, bet neapzināti pūlos sev izsaukt šo atvemšanas procesu. Tieshi sājās dienās, kad atkal saņemos un atstāju pagātnē kādu savu dzīves posmu. Kad cenšos par to nedomāt. Saprāta valdīšana pār prātu vai otrādi. Vai tiešām es daru sev pāri?

If you need to fall apart
I can mend a broken heart
If you need to crush then cruch and burn
You're not alone