Taa nu sanaaca, ka devos maksaat par dziivokli uz namupaarvaldi. Lietus gaaza vaajpraatiigi, kaa jau shodien. Iechekoju, ka veel viens jauns buuvlaukums tapis (nu ir tiesa, ka buuvnieciiba zelj un plaukst), ar interesi raudziijos paari zhogam, kur, kaadas 5metriigas bedres dziljumaa attiesciigais agregaats liidzinaaja akmenju klaajumu. Paajot garaam shim dabas briinumam uz stuura ierauzhiiju plekji koshi orandzhu koka skaidu, paaris svaigi nozaagjeetus stumbrus un speeji atmineejos, ka tas ir - nu jau bija - tas koks, liidz kuram mans pirmais, un, iepeejams, vieniigais patiesais, draugs mani meedza pavadiit peec skolas diskoteekaam. Pasmaidiiju par savu sentimentu. BIja koks, un vairs nav. BIja draugs, un vairs nav. Es tikai ljoti priecatos, ja vinjsh kjluutu par tulku, kaa pamatskolaa ticeeja. Un, ja es par to kaadreiz uzzinaatu.